Bagātības radītājs
Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā.
Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums. Proti, lai kaut ko veicinātu, kaut ko mazinātu, kaut ko ietekmētu tādā vai citā virzienā tur, kur tirgus regulācija īsti nestrādā vai rada blakusefektus. Ķeza ir, ka mēs šo naudu saņemam vairāk nekā dodam Eiropai un nereti uztveram kā radītu naudu, pašu projektu rakstīšanu uztverot kā naudas radīšanu. Tā nav bagātības radīšana, drīzāk tās tērēšana, lai arī cēliem mērķiem. Tieši šī iemesla dēļ tā netiek attēlota kā liela sarkana bultiņa zīmējumā kā ienākošā nauda mūsu ekonomikā. Lai būtu vienkārši!
Lai palielinātu, spiediet uz attēla!
Otrkārt, mēs aizņemamies naudu, tik daudz naudas kā nekad. Divus miljardus eiro gadā, bet varam arī vairāk! Latvijas valsts šo naudu tērē, tomēr – tā nav Latvijā radīta bagātība, lai arī ir ekonomikas dzinulis, IKP pieaug un nauda nonāk apritē.
Publiskais serviss
Valsts iekšienē mēs noteikti varētu nodalīt tos cilvēkus, kas naudu tērē vai rada. Publiskais serviss ir joma, kurā darbojas skolotāji, policisti, ārsti, un viņi tikpat labi varētu strādāt privātā kārtā – tieši pārdodot savus pakalpojumus. Tas, ka valsts tos centralizēti iepērk, attaisno nodokļu iekasēšanu un vēl vienu kastu, kas visu pārrauga. Tie ir ierēdņi, kas, raugies, kā gribi, nekādu vērtību vai bagātību nerada. Viņu uzdevums ir pieskatīt, lai kopējais labums tiktu iztērēts pēc nozīmes un kā likumdevējs ir lēmis. Ja skolotāji, ārsti, policisti būtu komersanti, tad vienīgā funkcija, kas valstij paliktu, būtu valsts aizsardzība no ārējiem ienaidniekiem, kuru nevar decentralizēt. Premjeram būtu viens ministrs un ministrija, bet viss pārējais tikai tirgus. Šis pārspīlējums skaidri nošķir publiskā servisa darbiniekus, sadalot tos divās daļās. Ir tādi, kuri, sniedzot publiskā servisa pakalpojumu, nepārprotami rada vērtību sabiedrībai, un ir tādi, kuri tikai nodrošina pakalpojumu notikšanu pēc būtības. No šī arī izriet, ka vienmēr var būt aktuāls jautājums, vai publiskais serviss nav pārāk liels, jo liela daļa tā dalībnieku var mierīgi darboties brīvajā tirgū.
Publiskais serviss ir naudas saņēmējs, un ir traki, ja serviss ir slikts. Pēc slikta servisa automašīnas nebrauc, un līdzīgi ir arī ar bagātību radītājiem. Slikts serviss var visu sabojāt un traucēt normālu bagātību radīšanu. Izglītība var būt slikta, nepietiekama, un cilvēkam, kurš saposies radīt bagātības, tas nepadodas. Visas šīs piebildes un paskaidrojumi ir tikai par vienu – cilvēks, kurš saņem valsts algu, ir serviss, lai bagātību radīšanas mašīna kustētos, tas nav motors. Būtiski ir šīs lietas nesajaukt, citādi, līdzībās sakot, nonāksim pie transportlīdzekļiem, kurus stumj četri mehāniķi. Valsts algas saņēmējs primāri ir bagātību tērētājs.
Kas vajadzīgs, lai nauda rastos?
Visbeidzot, kad ir skaidrs, kas naudu rada – preces un pakalpojumi, kas tiek pārdoti –, ir ļoti viegli atbildēt uz jautājumu, kas ir nepieciešams, lai nauda tiktu radīta. Pirmkārt, ir skaidrs, ka visvairāk kaut ko pārdot ir iespējams eksportējot, tādēļ eksportspēja ir lieta, par ko jārūpējas īpaši. Otrkārt, ir svarīgi, lai būtu pietiekams daudzums to, kuri bagātības rada. Proti, ir vajadzīgi cilvēki – un, jo vairāk to ir, jo vairāk naudas tiek radīts.
Nav nozīmes ES fondu līdzekļu apguvei vai aizņemtās naudas daudzumam gadā. Visas šīs pseidonaudas piesaistīšanas lielākā bēda ir tā, ka tā tiek tērētas cilvēkstundas, kas varētu radīt īstas vērtības, īstu Latvijas bagātību. Neizmērojamas pūles tiek pieliktas, lai pārliktu jau radītu naudu no vienas kabatas otrā, un to sākam uztvert kā bagātības radīšanu.
Lai nauda rastos, jārada preces un pakalpojumi, nevis jāraksta algoritmi, kā pareizi pagatavot biešu salātus vai kā vienam otru "iekļaut" vēl labāk. Tā ir tukšrunāšanas sacensība par jau radītu naudu, un tās rezultāts neizbēgami ir nabadzība. Ja netiek radītas vērtības, precīzāk, ja valstī to dara nepietiekams skaits iedzīvotāju, tad neizbēgami kļūsim nabagi, jo tērētāju ir par daudz.
Katrs cilvēks, kurš saņem valsts algu, savu sociālo nodokli samaksā no bagātības radītāja kabatas, pievienoto vērtību maizei tāpat, un brīdī, kad bagātības radītāju kļūs proporcionāli pārāk maz, naudas likšana no vienas kabatas otrā apsīks, jo arī projektu rakstīšana ir radītas naudas pārvietošana.
Jau šobrīd Latvijas iekšzemes kopprodukts lielā mērā tā veidojas. Ir novadi, kuros publiskajā servisā strādā vairāk cilvēku nekā privātajā, un tas ir aplamas vērtību skalas dēļ. Skala ir jāsakārto tā, lai naudas radītāju būtu krietni vairāk. Valsts sektorā jāstrādā ne vairāk par 15% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita. Ievērojot mūsu pašreizējo stāvokli, ir pieļaujamas atkāpes līdz 20%, bet mērķis ir 15%, un tie nav mūsu izgudroti skaitļi. Normālas valstis dzīvo tā! Eiropas vidējais nodarbināto skaits publiskajā sektorā ir ap 16%. Nevis 286 tūkstoši no 886 tūkstošiem strādājošo. Proti, valsts algu saņēmēju skaits jāsamazina vismaz par 100 tūkstošiem cilvēku, un viņiem jākļūst par naudas radītājiem. Tad skolotāji, policisti, ierēdņi būs motivēti, uz vakancēm būs konkurss. Konkurence, caurspīdīgums, ilgtspēja – tās ir lietas, par ko visi ievēlētie runā un kas var iestāties!
Treškārt, šis ārkārtīgi vērtīgais cilvēkresurss, kas ir strādīgs, uzcītīgs, izglītots un ļoti nepieciešams, nav izmetams pa durvīm, lai pats meklē vietu tirgū. Šoreiz atšķirībā no pagājušās krīzes vajadzētu, lai katrs, kurš pamet valsts sektoru, nonāk īpašā izglītības un profesionālās orientācijas sistēmā un tiešām nokļūst līdz darbavietai privātajā sektorā Latvijas teritorijā.