Nule apritēja divi pirmie gadi, kopš Egils Levits ir Valsts prezidenta amatā. Reitingi ir negatīvi – tā ir visai reta parādība prezidenta institūcijai –, bet prezidents vairāk centies būvēt attiecības ar partijām. Jūsuprāt, kāpēc – vai tur ir tikai pateicība šīm partijām par ievēlēšanu?
Ja izmanto tagad slaveno "mierināšanas" terminu, kas ir kļuvis populārs Rīgas ielu stabiņu dēļ, prezidents ir bijis valdības mierinātājs un uzmundrinātājs, vairākas reizes iedrošinājis [premjeru Krišjāni] Kariņu, un ko tik vēl viņš nav darījis. Tas noteikti patīk partijām, vismaz tām, kas par viņu savulaik ir balsojušas. Man grūti sniegt novērtējumu tam, ko prezidents domā vai kāds ir viņa psihotips, bet es domāju, ka tur ir saistība ar viņa dzīves pieredzi un izglītību, jo Levits patiesībā ir skolojies un vismaz profesionāli uzaudzis Vācijas konstitucionālajā sistēmā. Un tur jau ir diezgan skaidrs, ka prezidentam ir ļoti reprezentatīva loma, un Levits šo tradīciju turpina. Es neuzskatu, ka tas būtu ļoti pārsteidzoši. Jautājums, kādi ir prezidenta dziļākie mērķi – ja tapt pārvēlētam, tad šāds darbības modelis nav nekas traks.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 19. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!