Nodokļu reforma kā ar buldozeru brauc pa vājākajiem

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) ir teicis, ka nākamā gada budžets nozīmīgi vairos cilvēku sociālās garantijas. Īpaši tiek uzsvērta minimālo sociālo iemaksu ieviešanas nozīme. Tajā pašā laikā teju visi eksperti, ieskaitot Latvijas Banku, ir norādījuši, ka tas nav labākais risinājums. Kā jūs raugāties uz minimālo sociālo iemaksu ieviešanu?

Es esmu kategoriski pret to. Es neuzskatu, ka tas ir efektīvs veids, kā vairot sociālās garantijas. Tajā pašā laikā man ir sakāmi arī atzinīgi vārdi par nākamā gada budžetu, jo tiek paaugstināti minimālie ienākumi: minimālās pensijas, minimālais sociālā nodrošinājuma pabalsts, garantētais minimālais ienākums, slieksnis, no kura persona atzīstama par trūcīgu. Tas viss vairos iedzīvotāju sociālo aizsargātību. Cits jautājums, vai to valdība izdarīja no brīvas gribas vai pateicoties Satversmes tiesas spriedumiem. Taču kopumā šie lēmumi ir vērtējami ļoti pozitīvi. 

Atgriežoties pie minimālajām sociālajām iemaksām, kādi ir galvenie argumenti, kādēļ tā nav pareiza ideja?

Minimālo sociālo iemaksu koncepts izriet no pieņēmuma, ka valstī visiem iedzīvotājiem ir iespējas strādāt, nopelnot vismaz minimālo algu. Jautājums, vai šis pieņēmums atbilst faktiskajai realitātei – vai ir pietiekami daudz darbvietu, kurās cilvēki ar zemu kvalifikāciju var nopelnīt minimālo algu. Sliktākais ir tas, ka šis koncepts vissāpīgāk skars vismazāk aizsargātos – nodarbinātos ar zemu kvalifikāciju, kuri nevar strādāt labi atalgotu darbu. Augsti kvalificēts speciālists, arī strādājot pusslodzes darbu, nopelnīs vairāk par minimālo algu. Viņam minimālās sociālās iemaksas problēmas nesagādās. Citādi ir ar mazkvalificēta vai mazatalgota darba veicējiem, kuri strādā uz pusslodzi. Viņi nevar nopelnīt minimālo algu, lai kā arī gribētu. Ne visiem iedzīvotājiem ir pieejamas darbvietas, kurās var strādāt uz pilnu slodzi, nopelnot vismaz minimālo algu, un ne visi cilvēki var šādu darbu uzņemties. Tas nozīmē, ka vienmēr būs strādājošie, kuru darba alga būs mazāka par minimālo. Tas rada jautājumu, kā lai šie cilvēki samaksā minimālās sociālās iemaksas no summas, kura ir lielāka par viņu saņemto algu? Rezumējot, es kategoriski nepiekrītu tam, ka Latvijā visiem jāspēj strādāt pilnas slodzes darbs, nopelnot vismaz minimālo algu. 

Vai šo problēmu risina likumprojektā paredzētais, ka par strādājošajiem, kas nesaņem minimālo algu, minimālās sociālās iemaksas pilnā apjomā veic darba devējs?

Par šo lietu varētu diskutēt, jo strādājošajam tas papildu slogu nerada. Taču tas, nenoliedzami, rada problēmas saistībā ar darba tirgu, tiek kavēta tā elastība. Neviens darba devējs nevēlēsies radīt nepilnas slodzes darbvietas un maksāt minimālās sociālās iemaksas no minimālās algas, jo tad šie darbinieki izmaksās pārāk dārgi. Viņu nodokļu slogs proporcionāli būs daudz augstāks nekā strādājošajiem, kas nodarbināti uz pilnu slodzi. Sekas būs tādas, ka no darba tirgus tiks izspiestas mazkvalificētas darbvietas ar nepilnu darbalaiku. Tas apdraudēs tos Latvijas iedzīvotājus, kuriem šādas darbvietas kādā dzīves posmā ir ļoti nepieciešamas. Es gribētu atsaukties arī uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekspertiem, kuri 2016. gadā, kad pirmo reizi šāds priekšlikums parādījās, skaidri pateica, ka tas negatīvi ietekmēs darba tirgus elastību, jo nedos iespēju darba devējiem krīzes situācijā ar saviem darbiniekiem vienoties par mazākas slodzes darbu. Piemēram, tās varētu situācijas, kad ražojošam uzņēmumam kādā brīdī nav pasūtījumu vai to apjoms ir būtiski samazinājies. Ja ievieš minimālās sociālās iemaksas, darba devējam šāda iespēja faktiski tiek liegta, jo saīsinātais darbalaiks kļūst pārāk dārgs.