Zīmīgi gan, ka ārstu profesijas ētika aizliedz ārstiem šķirot pacientus, un, piemēram, beidzot Stradiņu universitāti, nākamajiem ārstiem jāsola: "Solos ar vislielāko rūpību un bez izvairīšanās jebkurā laikā ikvienam cilvēkam sniegt palīdzību neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, rases, politiskās pārliecības vai sociālā stāvokļa."
Eksperiments parādīja, ka daudziem ģimenes ārstiem nebija nekas iebilstams, ja viņu praksēs būtu cilvēki no Sīrijas vai Eritrejas – valstīm, no kurām gaidāmi potenciālie bēgļi.
“Sakarā ar to, ka es personiski ar tādiem cilvēkiem sešus gadus studiju laikā kontaktējos, es varu, teiksim, nebaidīties no viņiem. Jo es zinu, ka tas ir cilvēki, kuri parasti, izglītoti labās iestādēs,” skaidroja ģimenes ārste Liepājā, Tatjana Kosova. Arī Kuldīgas ģimenes ārste Ināra Andersone teica, ka neko nešķirojot: “Tas, ka jau pie mums Kuldīgā parādās melnādaini, citu tautību, te ir japāņi jau. Un arī mulatiņi, melnie, kas meitenes ieprecējušās un vēl. Lēnām jau sāk radināties. Ja jau sēž vienā rinda ar čigāņu tautību, ar krievu tautībām, nu kas, cilvēks jau vien viņš ir.”
Daļa ārstu atteica un aizbildinājās, ka viņu ārstu prakses jau ir pilnas, tāpēc nekādus bēgļus uzņemt vairs nevar. Piemēram, Inese Lejniece no Pļaviņu novada: “Man prakse ir pilna, paldies. Man pietiek darbiņa ar savējiem.” Arī Jūrmalas ģimenes ārste Inta Simsone apgalvoja līdzīgi: “Ļoti daudz pacientu, ļoti daudz problēmu, daudz darba.” Tajā pašā laikā kā vienai, tā otrai, kā liecina Nacionālā veselības dienesta informācija, ārsta prakses tomēr nav pilnas. Intai Simsonei pat ir par aptuveni trešdaļu mazāk pacientu nekā citiem saviem kolēģiem Bulduros.
Daži ģimenes ārsti sīkākās sarunās vispār neielaidās. Piemēram, ārsts Sergejs Antonovs no Aglonas novada, izdzirdējis jautājumu par bēgļiem, ātri noskaldīja kategorisku “nē” un nolika klausuli.
Taču vairāki ārsti pret bēgļiem izrādīja pat tiešu nepatiku, liekot zvanīt uz citām ārstu praksēm vai apgalvojot, ka bēgļus pierakstīs tikai tad, ja kāds spiedīs to darīt.
Ģimenes ārsts Kārlis Zvērs no Madonas novada sprieda, ka tas būtu tāpat kā strādāt ar noziedzniekiem: “Es jau ar tādiem esmu pieradis. (..) Te mums vietējie jau ir tādi, kas jau brutāli cilvēki.” Viņš piekritīšot bēgļus pierakstīt, ja vien viņi nākšot apsardzes pavadībā. Jautāts, vai ārsta ētika nesaka ko citu, viņā atbildēja šādi: “Ārsta ētika, ak Dievs, augstais! Drīz Latvijā vairs nebūs neviena ārsta, tad jūs runāsiet par ētiku...”
Savukārt visatklātāk pret bēgļu uzņemšanu uzstājās Alojas novada ģimenes ārsts Zigurds Ozoliņš: “Teikšu jums godīgi un bez diplomātijas. Es uzskatu, ka šeit pie mums nav jābūt nevienam no viņiem, nekādā variantā.” Kā ārsts viņš gan bēgļus pierakstīšot, gan norādot, ka tas viņam būšot uzspiests pasākums. Sarunas noslēgumā gan viņš piebilda: “Zvaniet citiem un jautājat, varbūt te kādu varēs piesaistīt ar kaut kādiem “grantiņiem”, kaut ko iedot un kaut kādā veidā.”
Ģimenes ārstu Zigurdu Ozoliņu raidījums intervēja arī atkārtoti, jau ar lielo televīzijas kameru,un jautāts, vai šāda pārliecība neapdraud ārsta objektivitāti pret pacientu un vai tajā nav saskatāms ārsta ētikas pārkāpums, viņš iebilda:
“Pirmkārt, katrs cilvēks ir pilsonis un viņam jāizsaka savs pilsoniskais viedoklis. (..) Jā, es kā pilsonis būšu spiests to [ārstēt – red.] darīt. (..) Šeit nav nekādi ārsti, šeit mēs visi esam savas valsts pilsoņi, patrioti, cik nu šodien tas iespējams.”
Jāatgādina arī, ka Latvijas jaunāko laikā vēsturē jau bijuši gadījumi, kad ārsta politiskā pārliecība aizmiglojusi profesionālo apziņu. 2010.gadā atklātībā nonāca ASV dzīvojoša latviešu ārsta Aivara Sluča elektronisko vēstuļu sarakste ar bijušo ārlietu ministru Ģirtu Valdi Kristovski, kurā Slucis norādījis, ka viņš „kā ārsts nevarētu ārstēt krievus vienlīdzīgi latviešiem”.
Par šādu ārsta pozīciju Sluci uz karstām pēdām izslēdza no partijas Pilsoniskā Savienība, kurā viņš bija, savukārt klīnika, kurā viņš strādāja ASV, izplatīja paziņojumu, ka norobežojas no šādiem diskriminējošiem un ārstam necienīgiem izteikumiem.