Par šiem notikumiem sešdesmitajos gados čekas uzdevumā rakstnieks Arvīds Grigulis uzrakstīja romānu – Kad lietus un vēji sitas logā. Pēc tam Rīgas kinostudijā tapa kinofilma. Šie čekistus slavinošie darbi nu mudinājuši režisoru Pēteri Krilovu un scenāristu Alvi Lapiņu noskaidrot patiesību par latviešu likteņiem šajos juku laikos. Nākampavasar dienasgaismu ieraudzīs dokumentālā filma, kas atklās cik traģiski savu dzīvi beidza tie latvieši, kuri iesaistījās spiegu karos starp divām lielvarām, informē Nekā Personīga.
Raidījums atgādina, ka Padomju Latvijas VDK pēc Otrā pasaules kara turpat 10 gadus izdevās aiz deguna vazāt britu izlūkdienestu. Operācijas idejas autors bija vēlākais VDK ģenerālmajors Jānis Lukaševičs. Čekistiem 1945. gada oktobrī izdevās pārtvert britu spiegu sūtītos latviešus, kuriem ar līdzpaņemtajām rācijām bija jāziņo uz Zviedriju par notiekošo padomju telpā. Čeka izveidoja fiktīvu nacionālo partizānu tīklu, kas uzdevās par Latvijas brīvības cīnītājiem. Viņi veica viltus pārraides izlūkiem Zviedrijā un dibināja sakarus ar īstajiem mežabrāļiem Latvijas mežos. Spiegi - latvieši, kurus sūtīja briti jau pa tiešo nonāca VDK rokās. Tos, kuri nepārgāja padomju pusē, izsūtīja uz Sibīriju.
Vēlāk čeka izmantoja viltus nacionālos partizānus, lai tos iefiltrētu britu dienesta rindās. Viņi ar īsto mežabrāļu svētību izgāja apmācības Londonā. Latvijā atgriezās jau kā britu spiegi. Tomēr turpināja strādāt VDK labā.
Par tā laika notikumiem iespējams spriest tikai no VDK materiāliem, kas glabājas Latvijas arhīvā. Lielbritānija un Zviedrija savus arhīvus vēl nav atklājusi. Un rūgtums par notikušo ir saprotams. Pilnīgs sitiens zem jostas vietas bija atklājums, ka čekas labā strādājis pat britu ārējā izlūkdienesta MI-6 austrumu bloka vadītājs Kims Filbijs. Īsi pirms savas nāves Filbijs ieradās Padomju Latvijā un čekas ģenerāļi viņu sagaidīja kā nacionālo varoni, norāda Nekā Personīga.
Padomju spiegu veiksmes stāstu čeka gribēja iemūžināt grāmatā. VDK uzdeva rakstniekam Arvīdam Grigulim par šiem notikumiem sarakstīt romānu Kad lietus un vēji sitās logā. Dažus gadus vēlāk režisors Aloīzs Brenčs uzņēma filmu. Tai padomju pilsoņiem vienkāršiem un saprotamiem vārdiem bija jāpastāsta par vareno pēckara čekistu veiksmi un jānosoda jebkādi kontakti ar trimdā aizbraukušajiem tautiešiem. Tolaik VDK sāka aktīvu propogandu pret ideoloģiskajiem pretiniekiem rietumos.
Kā uzskata Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons, "Rietumu trimda tika saistīta ar kara noziedzniekiem, kas pastrādājuši noziegumus pret cilvēci un genocīta noziegumus. Nacistu okupācijas periodā Baltijā. Un 60 gadu sākumā top gan Lietuvā, gan igaunijā, gan Latvijā top ideoloģiskas dezinformācijas brošūras, tiek radītas dokumentālās filmas, ko ražo tiešā VDK uzraudzībā, kontrolē un šīs prpogandas brošūras raksta VDK aģenti."
Filmas uzņemšanas laukumā klāt bija tolaik didesmitgadnieki - režisors un scenārists Pēteris Krilovs un Alvis Lapiņš. Tas arī kalpojis par mudinājumu dokumentālā filmā izstāstīt tolaik sagrozīto patiesību. Valsts arhīvā izstudēti neskaitāmi VDK krimināllietu sējumi. Uzklausīti dzīvesstāsti no čekistiem un trimdiniekiem. Galvenais varonis Aloiza Brenča filmā bija Harija Liepiņa attēlotais Lainasārs. Viņam par prototipu kalpoja radists Rihards Zande.
Dzīvē Rihards Zande bija viens no latviešiem, kurš kara laikā bēgļu laivā pārcēlās uz Zviedriju, kļuva par britu aģrentūras darbinieku un tika nosūtīts spiegot uz Latviju. Briti solīja latviešiem palīdzību atjaunot Latvijas neatkarību.
"Nelolosim ilūzijas, ka Anglijas vai ASV izlūkdienesti cerēja šeit attīstīt pretošanās kustību un tāpēc atbalstīja pretošanās kustību. Bija reāli ieroču sūtījumi, kurus pārtvēra čeka. Bija no šiem izlūkdienestiem. Bet tie nebija domāti, lai šeit uzbūvētu spēcīgu pretošanās kustību, bet lai atbalstītu partizānus un no viņiem savukārt no Latvijas pretošanās kustības dalībniekiem iegūtu izlūkinformāciju," saka R. Jansons.
Par to kā padomju Krievijai izdevās apmuļķot rietumus grāmatu sarakstījis britu žurnālists Edvards Lūkass. VDK esot izspiegojis jau pašas pirmās britu misijas, kas ieradās Latvijā. Jo vairāk ārvalstu spiegu atbrauca, jo dziļāk angļu izlūki sapinās čekas tīklos. Anglijas specdienesti nebija pietiekami sagatavojušies operācijai. Bet viņiem esot izdevies izskaitļot čekistu vājās vietas un arī piekļūt vadoņa Josifa Staļina cilvēkiem. Tāpēc vismaz pirmajos pēckara gados solījumi par iespējamu Latvijas atbrīvošanu neesot bijusi utopija.
Jēdzienu - Cīņa par neatkarīgu Latviju – izmantoja abas puses. Gan zviedri un angļi, kas trimdas latviešus sūtīja neizpildāmā operācijā, gan VDK, kuras spiegi gadiem tēloja pagrīdes partizānus. Britu un zviedru specdienestu arhīvi joprojām dokumentus par šiem notikumiem glabā dziļā slepenībā. Tikmēr par traģiskajiem latviešu likteņiem iepējams spriest vien no čekas materiāliem un atmiņām.
"To baltiešu devums, kas ir tomēr sadarbojušies ar izlūkdienestiem, kas veikuši Latvijas centrālās padomes atjaunošanas mēģinājumus, viņš ir bijis liels un jo viņi jau upurējās. Šo upuri nav manliekas ne īsti novērtējuši ne šeit ne Rietumos. Viņi nav tomēr pietiekoši sagatavoti, lai veiktu izlūkošanas darbības šeit aukstā kara apstākļos pret mašīnu. Pret totālu kontroli, kas ir Padomju Savienībā un ļoti spēcīgu pretizlūkošanu. Viņi tiek upurēti būtībā," saka R. Jansons.