Latvija izsenis pazīstama kā zivju produktu ražotājvalsts. Senākais un visatpazīstamākais Latvijā ražotais zivju produkts ir šprotu konservi. Ir ziņas, ka šprotu konservus sākts ražot ap 1892. gadu zivju apstrādes cehā Rīgas jūras līča piekrastē no brētliņām. 1911. gadā saražoja teju sešus miljonus kārbiņu šprotu konservu. Sākot ar 50. gadiem, Latvijā paralēli šprotu ražošanai strauji attīstījās arī citu Baltijas jūras zivju apstrāde un konservēšana – reņģes, mencas, kā arī Okeānijas zivju grupa – siļķes, skumbrijas, sardīnes.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nozare piedzīvojusi virkni krīžu, kas daļai uzņēmumu izrādījās liktenīgas, tomēr šodien nozare kopumā ir atguvusies un sekmīgi attīstās, tostarp ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansējumu.
Krīzes norūdījušas
"Nozare ar to arī ir spēcīga un dzīva, ka tai nācies iet cauri dažādiem smagiem periodiem. Un pozitīvais stāsts ir tajā, ka izdarījām visu, lai šīs grūtības mūs nenogalinātu, un arī valsts smagos brīžos nāca palīgā. Nozare ir atradusi ceļu, kā dzīvot, attīstīties un izvērst pilnīgi jaunus horizontus savā darbībā, jo vienmēr esam bijuši spiesti skriet, strādāt, lai izdzīvotu. Mums krīzes nāca pāri vairākas – ar benzpirēna aizliegumiem, Krievijas aizliegumiem politisku motīvu dēļ, līdz ar to vienmēr esam dzīvojuši vai nu krīzē, vai krīzes gaidās," stāsta SIA Karavela īpašnieks Andris Bite, kurš nozarē darbojas 25 gadus.
Pēdējais lielais trieciens zivrūpniecības nozarei bijis 2015. gadā, kad Krievija kārtējo reizi noteica aizliegumu Latvijas zivju konservu ražotājiem tirgot savu produkciju šajā valstī. Tas draudēja ar to, ka nozare pilnībā beigs pastāvēt, par ko daudzi bijuši pārliecināti. "Bet šīs grūtības un citas globālas problēmas piespieda gan uzņēmējus, gan nozari kopumā izvēlēties – vai nu mirt, vai izdomāt, kā strādāt tālāk," atceras A. Bite.
"Ja mums regulāri tika zvanīti kapu zvani, ka pēc Krievijas tirgus aizvēršanas Latvijas zivju pārstrādes nozare izbeigs pastāvēt, tad varu skaidri teikt, ka tās ir muļķības. Nozare šajā laikā spējusi sagrupēties, sapurināties, iegūt jaunus tirgus, un šodien nozares apgrozījums jau ir lielāks nekā pirms Krievijas tirgus aizvēršanas. Ja paskatāmies uz klasisko šproti – šis produkts atradis tirgus, par kuriem iepriekš nemaz nebijām iedomājušies. Sākumā tā šķita utopija, bet šobrīd viens no lielākajiem un strauji augošajiem tirgiem ir Japāna, šis ir ļoti stabils tirgus un potenciālo pircēju ziņā tikpat liels kā Krievija. Turklāt saistībā ar Japānas tirgu nebūs nekāda veida politisku vai tamlīdzīgu risku atšķirībā no Krievijas," pauž Saeimas deputāts un zivrūpniecības nozares eksperts Didzis Šmits.
Salīdzinot zivrūpniecības nozares ar abām kaimiņvalstīm, D. Šmits norāda, ka Latvija ir priekšā Igaunijai, bet atpaliek no Lietuvas. "Tas nav tāpēc, ka lietuvieši prastu labāk strādāt ar Baltijas jūras resursiem, bet tāpēc, ka viņiem ir viens liels zivju pārstrādes uzņēmums – Viciunai Group, kura kopējais konsolidētais apgrozījums pērn bija ap 600 miljoniem eiro. Mums nozarē kopā ir tikai puse no tā. Mūsu valstiskajai domāšanai vajadzētu būt tajā virzienā, lai apdzītu lietuviešus. Un šobrīd Latvijā ir uzņēmumi, kas uz šo mērķi virzās, tā pati Karavela ar aptuveni 80 miljonu apgrozījumu," pauž deputāts.
Kā labu piemēru nozares attīstībai D. Šmits min Lietuvas uzņēmēja lēmumu veidot jaunu zivju pārstrādes uzņēmumu Liepājā – bijušā Liepājas konservu ražošanas uzņēmuma vietā, kas savulaik bankrotēja, jo pazaudēja galvenos tirgus un nespēja pārorientēties uz citiem. Lietuvas uzņēmējs patlaban jau ieguldījis 3,5 miljonus eiro un plāno kopējās investīcijas ap 100 miljoniem, izveidojot jaunu rūpnīcu ar jaudu ap 250 miljoniem eiro gadā, viņš piebilst.
"Šis ir stāsts, kur arī nozare ir pati aktīvi darbojusies – atveduši šo investoru uz Latviju. Un viņu plāni ir līdzīgi Viciunai Group plāniem. Skaidrs, ka Viciunai Group nepatīk, ka viņiem parādās konkurents Latvijā, un skaidrs, ka tur notiek dažādas darbības, lai tik viegli nebūtu šo uzņēmumu te atvērt, bet tāpat tas notiks. Jaunais uzņēmums ražos zivju produkcijas klāstu, kas Latvijā būtībā līdz šim nav ražots, tādējādi nekonkurējot ar esošajiem uzņēmējiem. Tas ir ne tikai zivsaimniecības nozarei, bet visas tautsaimniecības mērogiem apjomīgs projekts," uzsver D. Šmits.
Būtisks atbalsts – ES fondi
Gan D. Šmits, gan A. Bite piekrīt, ka zivrūpniecības nozares noturēšanos krīžu brīžos un tālāku attīstību sekmējusi gan valsts saprotošā attieksme, gan ES fondu līdzfinansējuma pieejamība, kas nereti ir izšķiroša, lai uzņēmums spētu īstenot samērā lielu investīciju projektu.
"Ja skatāmies ES fondu kopējo katlu, tad Zivsaimniecības fonds ir salīdzinoši mazs, bet tas ir, manuprāt, viens no vislietderīgāk izmantotajiem un ir ļoti daudz labu lietu izdarīts. Protams, bijušas arī kļūdas kā vienmēr, ja kaut ko vispār dara. Taču rezultātā nozare pastāv un veiksmīgi attīstās. Atskatoties, kur bijām pirms gada, tad toreiz mūsu lielākais uztraukums bija par to, vai izdosies apgūt visus Zivsaimniecības fonda līdzekļus, investējot tos vērtīgos projektos. Par šo tēmu runājām gan ar nozares ministru, gan citiem atbildīgajiem, lai atrastu labāko situācijas risinājumu, jo būtu nepareizi šos līdzekļus zaudēt," pauž D. Šmits.
Patlaban Latvijas zivrūpnieki eksportē savu produkciju uz vairāk nekā 60 pasaules valstīm, sekmīgi darbojoties Japānā, Amerikā, Eiropā u. c. "Vairs neesam atkarīgi no viena tirgus. Spējam ar šo pašu ES fondu līdzfinansējumu investēt ilgtermiņa projektos, tostarp ražošanas līdzekļos. Protams, katra uzņēmuma konkrētā situācija ir atšķirīga – citam ambīcijas ir vēl augt un attīstīties, citam attīstības ambīcijas nav tik lielas, taču visi izdzīvojušie uzņēmumi šodien strādā stabili un redz sevi nu jau ilgtermiņā, nebaidoties par rītdienu. Eksporta ziņā šodien esam sasnieguši tos pašus rādītājus, kādi bija brīdī, kad savu tirgu aizvēra Krievija. Un to sekmēja trīs faktori – uzņēmēju spēja atrast jaunus tirgus, valsts atbalsts lielo problēmu brīdī, gan atliekot nodokļu samaksas termiņus, gan palīdzot jaunu tirgu meklēšanā, un trešais – ES fondu līdzfinansējums, lai varētu investēt ilgtermiņa projektos, klientu meklēšanā," pauž Karavelas īpašnieks.
Viņam piekrīt D. Šmits, piebilstot, ka Latvijas uzņēmējiem ir liela pieredze jaunu tirgu apgūšanā: "Ja jāatrod jauni tirgi mūsu šprotēm, zinām, kā to darīt – zinām, kā atrast klientus. Un tas, kas vēl jāizdara – mums jāsāk ražot tādus zivju produktus, kādi Latvijā līdz šim nav ražoti. Un šeit ir labs lietuviešu uzņēmēja piemērs ar fabrikas būvniecību Liepājā, kas faktiski būs Latvijas uzņēmums ar ārvalstu kapitālu. Turklāt esam iemācījušies ļoti labi savu produktu pārdot – pat tajos tirgos, kur līdz tam šādu produktu neviens nepazina. Ja deviņdesmitajos gados dibinātais Viciunai Group patlaban ir Eiropas līderis ar savu zīmolu, kāpēc gan lai mēs viņu nenostumtu no šā pjedestāla? Runājot basketbola kategorijās – mums ir pilnīgi visi instrumenti: mums ir treneri, spēlētāji, mums ir bumba un laukumi, lai mēs būtu pirmie."
Kā otru būtisku mērķi, kas Latvijas zivrūpniecības nozarei jāsasniedz, viņš norāda nepieciešamību panākt, ka visas Baltijas jūrā nozvejotās zivis tiktu pārstrādātas Latvijā, ko ļauj gan mūsu ostu, gan apstrādes sektora kapacitāte. "Viena lieta ir paplašināt sortimentu, un otrs – savākt pie sevis visas Baltijas jūras zivis. Es saprotu, kāds par mani pasmaidīs, nosaucot to par utopisku plānu. Bet es saku – tas ir liels plāns, taču ne utopisks. Esam pirmos soļus jau veikuši, piemēram, mūsu zivju miltu ražošanas rūpnīcā šobrīd pārstrādā arī no Zviedrijas piegādātas izejvielas. Un skaidrs – jo lielākus plānus definēsim, jo lielākus panākumus sasniegsim," pauž D. Šmits.