Visas Latvijas komercbankas, kas līdz šim pārtraukušas savu darbību un atzītas par maksātnespējīgām, tādas kļuvušas tikai savu akcionāru un banku vadības noziedzīgās darbības dēļ. Turklāt pēc šiem notikumiem nav sekojusi attiecīga valdības un tiesībsargājošo iestāžu reakcija, – tik skarbu Latvijas Bankas padomnieka Ulda Klausa vērtējumu par situāciju Latvijas bankās varēja lasīt pirms 25 gadiem, 1995. gada 11. maija Dienas pirmajā lapā. Banka Baltija, kurai piederošā ēkā vienubrīd mita Latvijas Valsts prezidents, vēl nebija aizklapēta, un premjers Māris Gailis pat tuvus draugus un radus tolaik pašaizliedzīgi mierināja, ka naudu no tās laukā ņemt nevajagot, taču situācija ap bankām bija tik nokaitēta, ka pat avīzes, ar kurām, kā zināms, var nosist mušu un banku, vairs nevarēja klusēt, jo banku nedienas apdraudēja arī preses eksistenci.
Krīze Depozītu bankā apdraud laikrakstu izdošanu – 6. maija Dienā Agita Bērziņa vēstīja, ka no 29. aprīļa, kad tika pārtraukta Latvijas Depozītu bankas darbība, banka vairs nevar izpildīt Preses izdevumu tirdzniecības apvienības maksājumu uzdevumus un pārskaitīt redakcijām naudu par izdevumu realizāciju. Latvijas Bankas kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja Silvija Lejniece uz Dienas žurnālistes Anitas Smoļenskas jautājumu, vai tobrīd, kad mēneša laikā faktiski maksātnespējīgas bija kļuvušas četras komercbankas (Latgales Akciju komercbanka, Latintrāde, Latvijas Depozītu banka un Olimpija), viņa arvien vēl uzskatot, ka banku krīzes nav, atbildēja, ka "ļoti liela loma ir informācijai presē. Pēdējo punktu šajās bankās, izņemot Latgales banku, pielika tas, ka noguldītāji sāka pirms laika intensīvi izņemt naudu". Mēģinot skaidrot banku bēdīgo stāvokli ar tādiem nevainīgiem iemesliem kā banku vadītāju pieredzes un izglītības trūkums, S. Lejniece tomēr nevarēja nepateikt, ka arī Latvijas Bankas normatīvi netiek ievēroti: "Kad mēs veidojām uzraudzības sistēmu un izstrādājām normatīvus, dzirdēju pat no ievērojamu banku baņķieriem: jūs tur Latvijas Bankā esat viens desmits cilvēku, kas par to domā, bet mēs esam katrā bankā pa desmit, kas spēj (..) izdomāt apkārtceļus. Tagad šie apkārtgājieni ir sakrājušies un laužas ārā. (..) Visas mūsu bankas ir izputinājuši akcionāri."
11. maija Dienā Anita Smoļenska rakstā Banka pagalam. Kas atbildīgs? jau secināja, ka Latvijas Bankas uzraudzība nav bijusi pietiekama. "Tagad, kad dibenā nogājušas šķietami stabilas un prestižas bankas (..), kad tūkstošiem cilvēku nezina, kad un vai vispār atgūs valsts licencētās bankās noguldītu naudu, kad neviens izbijušais baņķieris pie atbildības netiek saukts, bet valsts amatpersonas bankrotus sauc nevis par ekonomisku iemeslu izraisītu krīzi, bet atsevišķu banku nelikumīgu darbību, kam pamatā visbiežāk ir nelikumīga baņķieru rīcība, tad jārunā par valstiska mēroga nejēdzībām un bezatbildību. Jāpiekrīt vien Dienas lasītājam un divās bankās "organizēti aplaupītajam" (kā viņš pats saka) noguldītājam Videvudam Lapsam, kas atklātā vēstulē LB kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītājai Silvijai Lejniecei raksta: "Bankām vairāki simti tūkstoši cilvēku ir uzticējušies nevis iedzimtas vieglprātības dēļ, bet tieši tādēļ, ka tās ir saņēmušas valsts licenci un atrodas valsts uzraudzībā. Tie ir uzticējušies Latvijas valstij, bet nevis kādam ierēdnim personiski. Pašreiz noguldītāji ir pārliecinājušies, ka tā ir kļūda, Latvijas valsts viņus aizsargāt šeit netaisās."
Uldis Klauss jau minētajā 11. maija Dienas rakstā savā rietumnieka naivumā nespēja saprast, kāpēc noziegumiem bankās Latvijā neseko sods. "Ja kāds nesēdētu savā mersedesā, bet gan cietumā, tad daudzi padomātu, vai darīt tādas lietas kā pašlaik. (..) Pašlaik gan notiek izmeklēšana divu banku – Tautas bankas un Topbankas – maksātnespējas lietās, taču kuluāros tiek runāts, ka patiesībā visi vainīgie ar naudu sen jau ir paslēpušies ārpus Latvijas – līdzīgi kā daudzu noguldījumu firmu vadītāji. Ļaunprātīgi līdz bankrotam novesto banku akcionāri parasti drīz pēc bankas darbības sākšanas ņēmuši savā bankā lielus kredītus (tie parasti pārsniedz bankā ieguldīto summu), kas vēlāk nav atdoti. Tā viņi savu naudu ir atguvuši, bet ar noguldītāju naudu riskē vai arī to izšķērdē tāpat kā pārējo."
Klausa teiktais izpelnījās valdības preses dienesta asus pārmetumus. 15. maija Dienā Klauss secināja, ka taisnību vien teicis, un piebilda: "Kārlis Ulmanis 1940. gada sākumā teica interesantus vārdus: "Neiežūžosim sevi! Būsim uzmanīgi!" Man jāsaka tas pats – neiežūžosim sevi, mums draud kriminogēnās briesmas!" Diemžēl 1995. gada pavasara notikumi nebija pēdējā reize, kas radīja sajūtu, ka Latvijas valdībai blēdīgi baņķieri tuvāk pie sirds nekā reņģēdāji.
Vecsčekists
Pareizaisjautājums
Pareizaissecinājums