Viņu vecākais brālis Helmuts tovasar 84 gadu vecumā bija miris. Rute 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta uz Sibīriju un Latvijā atgriezās 1956. gadā, Gunārs tika iesaukts leģionā un dienēja ģenerāļa Bangerska štābā, Vācijas kapitulāciju sagaidīja Dānijā un vēlāk dzīvoja ASV, 1989.–1993. gadā vadīja Pasaules Brīvo latviešu apvienību. 1998. gada 18. novembra priekšvakarā Rute un Gunārs atkal dzīvoja Rīgā. Gunārs tikko bija aizgājis no politikas, kurā viņam 1993. gadā bija gājis gar degunu Valsts prezidenta postenis. Viņa abas meitas bija precējušās ar amerikāņiem, un Gunāra četriem mazbērniem, tātad Zigfrīda Annas Meierovica mazmazbērniem, dzimtā valoda bija angļu valoda.
"18. novembra vakarā mēs, bērni, drīkstējām iziet uz ielas," Ievai Puķei atmiņas no valsts proklamēšanas svētkiem 30. gados stāstīja Gunārs, Kārļa Ulmaņa krustdēls. "Gar malām dega ploškas. Kara ministrija bija vienos karogos. Garos, no augšas līdz apakšai. Man kā jau puikam visvairāk patika karaspēka parādes. Mēs skrējām skatīties, kā tanki brauc pāri pontontiltam. Es vēl gāju beidzamajā klasē, kad mēs ar mammu un lielo brāli Helmutu tikām ielūgti uz 18. novembra balli prezidenta pilī." "Tā bija mana pirmā un pēdējā lielā balle," piebilda Rute. Bērnību līdz 1925. gadam viņi pavadīja ēkā, kurā tagad ir Kultūras ministrija, bet pēc tam 15 gadus Ārlietu ministrijas ēkā K. Valdemāra ielā 3 līdzās Kārļa Ulmaņa un viņa adjutanta Miervalža Lūkina dzīvokļiem. Rute atcerējās tēvu kā ļoti izskatīgu un labi ģērbtu vīrieti: "Es, maza meitene, taisīju ciet viņa vestes pogu, viņš teica, lai netaisot – diplomātiem beidzamajai vestes pogai vajagot būt vaļā. Man vienīgajai bija papa melnie mati un brūnās acis. Abiem brāļiem acis bija zilas kā mammai.
Brokastīs paps ēda restētu maizīti ar pomeranču zapti, kas mums arī garšoja. Lai gan jau bijām paēduši savas putras un mamma bārās, ka papam visu noēdam, paps deva. Mana privilēģija bija piepildīt viņa portsigāru ar papirosiem." "Viņam bija skaists kabinets," atcerējās Gunārs. "Uz galda stāvēja pīpe – "žīdiņš", ar to drīkstēju spēlēties. Es drīkstēju valkāt viņa ordeņus un gulēt viņa gultā. Kad sāku iet skolā, ievēroju, ka uz sudraba trauciņiem, ko Ulmanis man mazam bija uzdāvinājis, rakstīts I. M. Prasu mammai: "Man taču vārds ir Gunārs?" Esot bijis tā – paps prasījis Ulmanim: "Vai nāksi par krusttēvu manam dēlam?" Ulmanis: "Labi. Bet kāds būs vārds?" – "Gunārs." – Ulmanis: "Tas tak nav vārds. Ir tik daudz labu latvisku vārdu." Paps teicis: "Tas ir mans dēls, nevis tavs." Vienojušies, ka man vārds būs Gunārs Imants. Ulmanis mani parasti uzrunāja, kad satika sētsvidū pie šoferiem. Tur stāvēja ministru mašīnas, un es drīkstēju sēdēt pie stūres un "braukt". Atceros, viņš iznāca dārziņā, kur mēs, puikas, spēlējām futbolu, un atnesa kaut ko: šokolādi, banānus. Tas bija liels notikums – banāni bija dārgi, un mēs nekad nevarējām tos ēst, cik gribas."
Nedēļu vai divas pirms izsūtīšanas Ulmanis izsauca pie sevis Gunāru, kurš tobrīd strādāja ostā par kuģu lādētāju. "Sēdēju prezidenta pils priekštelpā un dzirdēju, ka Ulmanis runā falsetā. Tā viņš runāja, kad bija dusmīgs vai uztraucies. Viņš mani iesauca iekšā, un roka, ko viņš uzlika uz pleca, trīcēja. Teica: "Ir slikti laiki, un tev ir jārūpējas par māti. Turpini strādāt ostā, bet nepamet universitāti." Atvadīšanās bija jocīga. Viņš mani stipri saspieda, tad apgrieza riņķī, it kā parādīdams durvis."
Ruti uz Sibīriju izsūtīja vienu, viņa nonāca uz neapdzīvotas salas pie Igarkas. "Mums, sievām, bija kalnā jāvelk dēļi. Pleci bija uzpampuši sarkani. Vienu rītu nevarēju piecelties. Man tolaik bija kupli, melni mati – tie bija piesaluši pie telts sienas. Sākās bads, un mēs runājām tikai par ēšanu. Kam bija kāds papīrs, kur rakstīt, visu pierakstīja ar ēdienu receptēm. Pamazām palika labāk. Uzcēlām divas barakas. Trešās dēļi aizgāja zārkiem. Iemācījāmies aust tīklus, zvejot, izplēsām līdumus, iestādījām kartupeļus. (..) Kad atgriezos Latvijā, no mums vairījās kā no spitālīgiem."
Ja tēvs būtu palicis dzīvs, vēsture noteikti būtu izveidojusies citāda, 1998. gadā bija pārliecināts Gunārs Meierovics: "Paps savās rokās turēja inteliģenci. Domāju, viņš nekad nepieļautu 1934. gada apvērsumu."
vasja
kolhoza galvenais grāmatvedis
kolhoza galvenais grāmatvedis