""Vai Rīga jau gatava?" Ikvienam latvju vidusskolēnam, piedodiet, ģimnāzistam uz to pienāktos atbildēt skaidri: "Dievs, pasarg!" – jo gatavai Rīgai pēc ticējuma ir jānogrimst dzelmē. Ziņkārīgais gars labprāt vērotu šo mirkli – interesanti, vai paliktu virs ūdens kaut kas no vāciskajiem torņu gaiļiem, no krieviskajiem mikrorajonu makroobjektiem un arī no latviskās Rīgas simbola – Brīvības pieminekļa? Taču sabiedrība, respektīvi, pilsētas tēvi, nav vēlējušies izaicināt likteni un, nebūdami droši, ka krievi vai vācieši nepasludinās Rīgas gatavību, ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lai gatava nebūtu vismaz tā pilsētas daļa, par kuru viņiem ir teikšana. Proti, vēsturei izplēstais Brīvības pieminekļa ansamblis pašā Rīgas vidū, latviešu cīņu simbols un vainagojums ar zemkopju tautas zaļo brīvību galā. "Stāv uz staba ganu Milda, ganāmpulka sirdi silda." Vācieši Rīgu teica gatavu 1939. gadā, Pelše, krieviem par patikšanu, to gribējis pārdēvēt par Gagaringradu 60. gadu sākumā. Apkārt Brīvības piemineklim ik pa laikam mainās laiki, taču Milda, citu ļaužu gan arī par Tereškovu, konjaka reklāmu vai māti Krieviju dēvēta, allaž ir stāvējusi tiem pāri, celdama latvieša acis augšup arī vistumšākajos brīžos. Ieskaitot beidzamos, kad daudzreiz šķitis: "Nu ir gatavs." Janvāra apšaudes laikā, augusta dienās, kad OMON tīrīja ceļu uz Vecrīgu, vai, piemēram, nupat, kad aizliedza Pilsoni, kura izplatītāja Maiga Koļesņika pēcpusdienās bija kļuvusi par pieminekļa tiltiņa neiztrūkstošu elementu. Par viņu aktīvāks laikam ir tikai Brīvības pieminekļa kaķis, kas piedalās visos mītiņos, tupēdams ļaužu burzmā un acīmredzot klausoties uzņemdams atmodas laika vienkāršo enerģiju, kas ir akurāt priekš kaķiem. Vai tiešām Rīga negrimst tikai tāpēc, ka Brīvības piemineklis nav pabeigts?
"Simptomātiski, ka šī vieta Brīvības pieminekļa celšanai tika piešķirta tikai 1930. gadā," SestDienai stāsta Raimonds Aide, Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konservācijas projekta arhitekts. Vēl 1928. gadā Rīgas domnieki balsojuši pret. Tātad jau tolaik, izkarotās neatkarības laikā, ir bijuši runasvīri, kas pār plecu atskatījušies uz lielā brāļa Pētera dzelzsbetona pamatiem? Kā jauzdami šodienas krievu patriotus, kas (..) gribēja tikt zem Brīvības pieminekļa, lai liktu ziedus uz Pētera I pieminekļa pamatkonstrukcijas.
Brīvība uz vienas kājas
Brīvības pieminekļa arhitekts E. Štālbergs 1936. gadā rakstīja: "Piemineklis bez laukuma ir uz vienas kājas. Jāveido laukums." Pašlaik redzamais ir tikai Kārļa Zāles iecerētā memoriālā ansambļa centrs. 40 m augstajam piemineklim tēlnieks bija paredzējis 110 m platu, 9500 m2 lielu laukumu ar 1,6 m augstu granīta sienu. Laukums bija iecerēts kā noslēgta telpa, kas ļautu distancēties no pilsētas vides un meditēt par piemineklī iemiesoto latviešu tautas vēsturi un brīvības alkām. Lai nebūtu kā šodien, kad uz brīvību jāraugās caur krūmiem. Pagaidu labiekārtojums – soliņi – tika novākts 1989. gadā, lai novērstu iespējas sēžot slepus demonstrēt, kā to darīja mataiņi 60. gados. Ideoloģijai nošļūkot, nebūtībā ir aizgājušas arī prominentu Rīgas arhitektu skices par komunāru pieminekļu virtenes paplašināšanu līdz pat Keldiša bistei, pusceļā, t. i., ielas vidū pretī Brīvības piemineklim uzspraužot arī Zāles un Štālberga galvas.
Laiku apmainīšana
Pagājis arī pieminekļa kā sludinājumu dēļa laiks. Te vairs tautu un kaķi neapgaismo Elita Veidemane un Atis Silaroze, Valdis Turins un Einārs Repše, Juris Rubenis, Juris Vidiņš un Juris Ziemelis. Vien māliņieši reizumis te nobrien savu Amerikas ceļu kā tai Brēgela gleznā. Atnāk arī Gorbunovs un pats pārkāpj to strīpu, ko reiz bija novilcis starp pieminekli un padomju cilvēkiem. Nāk Godmanis un droši saka: "Okupācijas armija." Vai Jurkāns te ir runājis? Medijos viņš beidzamajā laikā kā īstens katolis ar Kristus neatlaidību aģitēja latvieti: ja tev sit pa abiem vaigiem, griez vien abus atlikušos, resp., ja tauta grib augšāmcelties, tai vispirms būs ļauts nomirt, citādi kristīgā pasaule nesapratīs. (..) Jā, laiki mainās un mainās, kamēr apmainās sīknaudā. Sākumā bija laiks, tad ornaments, pēc tam tikai gultne, kur jaunam Pēterim tecēt. Latvieši iet pāri robežām paceltu galvu nost no vēstures skatuves, tā arī nespēdami izdomāt, kādi iestādījumi un cik tuvu būtu pielaižami piemineklim, tā vietā, lai to pabeigtu atbilstoši autoru iecerei. (..) Varbūt tiešām saņemties un izpildīt savu vēsturisko misiju – uzcelt Brīvības pieminekli līdz galam – un tad ar padarīta darba apziņu ļauties internacionālajam procesam? Brāļu kapos vietu vairs nav."