Deviņdesmito gadu pirmā puse, līdz pat Bankas Baltija sabrukumam, Latvijā bija lielu cerību un rosības laiks, vienlaikus arī diezgan skarbs. Ticība rītdienai un Amerikas Savienotajām Valstīm bija daudz lielāka nekā šodien, līdz ar to arī dūša lielāka, lai gan Krievijas armija 1994. gada sākumā vēl atradās Latvijā un virzība uz NATO gan bija, bet neviens netaisījās likt galvu ķīlā, ka tas patiešām kaut kad notiks. Sadzīves grūtības cilvēki, atskaitot pensionārus, kuru zārka nauda bija strauji devalvējusies, panesa bez bļaušanas, jo arī pēdējie gadi Padomju Savienībā nebija bijuši diez cik labāki, veikalu letes tukšas kā izslaucītas, un lielākā daļa Latvijas latviešu neticēja, ka viņiem būs lemts piedzīvot PSRS sabrukumu. Taču tas notika, robežas, tātad arī visa plašā pasaule beidzot bija vaļā, vēl gan ar vīzām uz Eiropu, bet tomēr.
Tas, kurš jaunās iespējas izmantoja pārmērīgi un pārgalvīgi, varēja ņemt nelabu galu. Ziņas par šautiem vai spridzinātiem uzņēmējiem bija ikdienišķa lieta. Lūk, 1994. gada 17. marta rītā Jāņa Dombura ziņā speciāli Dienai laikraksta lasītājs uzzināja, ka iepriekšējā vakarā ap pulksten 20.30 ar diviem šāvieniem nošauts biznesmenis
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 2. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00