"Piemēram, tika melsts, ka Ulmanis vairās no sieviešu sabiedrības… Pat ka Ulmanis bijis homoseksuālists (to diezgan rupjā stilā apgalvo Ulmaņa lielākais pretinieks sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns savā atmiņu grāmatā Laikmetu maiņā, kas izdota Stokholmā izdevniecībā Memento 1963. gadā). A. Brastiņš raksta, ka Ulmanim vispār nebija tieksmes pēc sievietēm. No Arveda Alkšņa (1910–1991) un citu ārstu atmiņām zināms, ka Ulmanis nevienam neizpauda informāciju par savu veselības stāvokli un tās retās reizes, kad viņam bija vajadzīga ārstu palīdzība, tā tika sniegta lielā slepenībā, klātesot tikai pašam nepieciešamākajam mediķu personālam." (Tiesa, arī no paša nepieciešamākā personāla tomēr kādas ziņas noplūda, piemēram, zināms stāsts, ka Arveda Alkšņa tēvam ķirurgam Jēkabam Alksnim (1870–1957) Ulmanis kādā ārsta apskates reizē jautājis, vai viņš varētu precēties, un Alksnis atbildējis, ka varētu, bet ar saprotošu sievieti.)
"Par laimi, Ulmaņa veselība bija apmierinoša, un vizītes pie ārstiem nebija biežas," turpināja Šaitere. "Ulmanis, mūsdienu terminoloģijā runājot, bija īsts darbaholiķis, viņam piemita izcilas darba spējas un plašas zināšanas saimnieciskajos jautājumos, viņš nelietoja alkoholu un nesmēķēja, un augsne baumām bija diezgan mazražīga. Tomēr tās virmoja. Šķiet, visvairāk tautā, dažādās iestādēs un smalkās aprindās baumoja par prezidenta aizbildināmo Andreju Kārli Veinbergu (1897–1985). Pirms 10 gadiem pēkšņā atklātībā parādījās A. Veinberga krustmeitas Tamāras Veinbergas-Stūris stāstītais. Viņa apgalvoja, ka ir Kārļa Ulmaņa dēla Andreja Veinberga krustmeita. Šis fakts gūla pamatā dramaturga Paula Putniņa 1994./1995. g. uzrakstītajai lugai Kā sapanā, kas tapa pēc eksprezidenta Gunta Ulmaņa ierosinājuma."
Tamāra Veinberga-Stūris Dienas žurnālistei stāstīja, ka viņas vectēva uzņēmēja Jēkaba Veinberga ģimenes saimniecību vadījusi kāda Sproģe, kurai bija divi bērni – Marija un Jūlijs. Kādā pēcpusdienā 1896. gada jūlijā Jēkaba Veinberga brāļadēls Fricis uz kārtējo vakarēšanu pie Veinbergiem atvedis savu skolasbiedru reālskolā Kārli Ulmani, kurš tur iepazinies ar Mariju Sproģi. "Viņiem tolaik bija 19 gadi. Starp jauniešiem dzima draudzība un kvēla mīlestība. Drīz Kārlis Ulmanis devās uz Vāciju, kur studēja piensaimniecību. Vai viņš zināja vai nezināja, ka Marija palika, gaidot bērnu? Marijas dēls Andrejs Kārlis piedzima 1897. gada 13. decembrī (pirmā neskaidrība – Ulmanis uz Vāciju devās 1896. gada rudenī, bet Andrejs piedzima nākamā gada decembrī. Iespējams, ka Ulmanis šajā starplaikā vēl viesojās Jelgavā, taču par to ziņas nav saglabājušās – Tekla Šaitere). Protams, tolaik bērns neprecētai meitai bija negods un cienījamajai Veinbergu dzimtai – liels pārdzīvojums. Taču Mariju jau sen bija ieskatījis Fricis. Kad piedzima Andrejs, Fricis bildināja Mariju. Viņa tēvs Pēteris iebilda pret šādu notikumu pavērsienu – vedekla aktrise un vēl ar bērnu pūrā! Jēkabs Veinbergs ļoti mīlēja brāļadēlu un, gribēdams saglabāt dzimtā mieru, adoptēja Andreju. Tā Kārļa Ulmaņa un Marijas dēls Andrejs kļuva par Jēkaba Veinberga dēlu. Marija, kura nu bija bez «pūra», apprecējās ar Frici. (..) Latvijas brīvvalsts laikā Andrejs dzīvojis Kārļa Ulmaņa labvēlības saulītē."
Diskusijas par to, vai A. Veinbergs tiešām bijis Ulmaņa dēls, raksta tapšanas brīdī vēl nebija rimušas. Akadēmiķis Jānis Stradiņš Dienai teica: "Ar samērā lielu varbūtību var secināt, ka bija. Tagad varētu papētīt to jautājumu pamatīgāk, bet vai tas ir to vērts? Domāju, ka Andrejs Veinbergs Kārļa Ulmaņa dzīvē neieņēma lielāku vietu kā, teiksim, Gunārs Meierovics. (..) Cita lieta ir papētīt Kārļa Ulmaņa noslēpumu. Cik zinu, Arveds Alksnis kādā ārzemju klīnikā nodevis K. Ulmaņa medicīnisko indikāciju aprakstu, kuru tiesības atvērt tikai pēc 50 gadiem."
Tātad vēl jāpagaida. Bet, kas attiecas uz vienu no Ulmaņa personiskās dzīves kritiķēm, ģenerāļa Baloža kundzi Elvīru, kurai "esot paticis izsmiet Vadoni par viņa it kā homoseksuālo orientāciju" (Patiesā Dzīve, 2017.26.11.), varu piemest savas piecas ad hominem kapeikas: mana 1936. gadā mirušā Līvbērzes vectēva kaimiņa un drauga dēls man reiz stāstīja, kā pamatskolas beigu ballē skolēni lustējušies ģenerāļa Baloža Līvbērzes Upes muižā, viņš skraidot ieskrējis kādā tālākā istabā un ieraudzījis Baloža kundzi jaunam virsniekam klēpī. To skatu viņš atceroties visu mūžu.