Inese Lūsiņa Dienā Zābera piemiņai veltītu rakstu publicēja jau viņa 60 gadu jubilejas atcerē 1995. gada 11. augustā, raksturodama dziedoni kā nepārspētu Latvijas Nacionālās operas lirisko tenoru. ''Jāatzīst, ka dienu steigā pārāk reti pieminam mūsu izcilākās vēstures lappuses. Arī Jāni Zāberu. ''Šajā straujo pārmaiņu un jaunu estētisko aizraušanos laikā nav slikti ieskatīties nesenā pagātnē,'' Dienai teica Latvijas Radio direktors, muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš tovasar ar Latvijas Zemnieku savienības atbalstu bija veicinājis audiokasetes Jāņa Zābera atcerei iznākšanu. ''Kad es tagad lasu, kā daudzi modernie vīrieši nevar vien izvēlēties smaržas un pomādes un nezina, vai viņi savu dienu sāks gultā ar magoņu, mandeļu vai riekstu kūku, man sāk šķebināt. Bet, kad, gatavojot vēsturisku ierakstu disku Latvijas Nacionālās operas balsis. Vecmeistari, atkal dzirdēju, kā Miķelis Fišers dzied Kavaradosi āriju, bet tagad klausījos Jāņa Zābera dziedājumus, izjutu pavisam citu, sev tuvāku vīrieša ideālu, kuru tagad uztveru kā ļoti svaigu.''
Jāpiekrīt Arnoldam Klotiņam, kuram svarīgi, ka laikā, kad daudzi par demokrātisma galveno zīmi mākslā uzskata sentimentālismu un primitīvismu, Jānis Zābers pratis no tā izvairīties, pat izpildot izteikti operetisku vai salona repertuāru. Viņš visur saglabā raksturīgo cildeno dzīves attieksmi,'' rakstīja Inese Lūsiņa.
''Arnolds Klotiņš atceras, ka iepazinies ar Zāberu, kad abi reizē stājušies Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā. ''Es biju savācis diezgan daudz latviešu klasisko solodziesmu nošu, kuras tolaik vēl bija maz pieejamas un atrodamas tikai rokrakstos, norakstos vai vecos izdevumos, kuru, protams, mūzikas skolu bibliotēkās nebija. Dalījos savos ieguvumos ar Jāni Zāberu, kopā lasījām no lapas – un mani jau toreiz pārsteidza tas, kā, pirmoreiz redzot notis, deviņpadsmitgadīgais jauneklis prata uzreiz intuitīvi uztvert īsto toni un bez teatrālisma, ar balsi vien izteikt satura un noskaņas būtību.''''
1995. gada 14. augusta Dienā dziedoņa dzimtajā Madonas pusē notikušā piemiņas koncerta atreferējums bija izpelnījies godu būt avīzes pirmajā lapā ar fotogrāfiju, kuras paraksts vēstīja: ''Visvairāk aplausu izpelnījās Ulda Leiškalna dabiskais un temperamentīgais dziedājums.'' Madonā togad svinīgi atklāja Jāņa Zābera ielu, bet 12. augustā Jāņa Zābera dzimtajās mājās – memoriālajā muzejā Meirānu ciema Vecajā ceplī, kurš pēdējos trīs gadus bija darbojies dziedoņa vecākā brāļa Miervalda Zābera pārziņā, – notika atceres koncerts. ''Uz nelielās brīvdabas estrādes koncertmeistares Ilzes Grīnbergas klavieru pavadījumā dziedāja Latvijas Nacionālās operas solisti Kārlis Miesnieks, Andris Blaumanis, Dace Volfarte, Eduards Čudakovs, Lilija Greidāne, Ārija Bronka, Viktors Svetovidovs un Uldis Leiškalns,'' rakstīja Inese Lūsiņa. Dienai Madonas rajona padomes Kultūras nodaļas vadītājs Zigmunds Bekmanis pastāstīja, ka pēdējais koncerts Meirānu Vecajā ceplī noticis 1990. gadā. Ekonomiskās krīzes apstākļos muzicēšanas tradīcijas Meirānos apsīkušas, bet to atjaunošanā tovasar izšķiroša nozīme bijusi Jāņa Zābera drauga un viņa memoriālā muzeja padomes locekļa Sigizmunda Timšāna iniciatīvai.
Piecus gadus vēlāk, kā lasāms sākumā minētajā 2000. gada 21. augusta Dienas rakstā Tenoru balsīs Zābers dzīvs, Zābera piemiņas pasākumi jau bija ļoti populāri. ''Lai gan vajadzēja sākt koncertu, rīkotāji iežēlojās par daudzumdaudzajiem rindā stāvētājiem pie biļešu galdiņiem. Klausīties piecus tenorus – Kārli Zariņu, Jāni Sproģi, Nauri Puntuli, Miervaldi Jenču un novadnieku Guntaru Ruņģi – cilvēki nāca gan kājām no Madonas, gan brauca ar speciāliem autobusiem no Rīgas. (..)
Publika īpaši uzgavilēja Kārlim Zariņam, kura spēkpilnais varoņtenors arī šoreiz pārskanēja visus.
Diriģents Aleksandrs Viļumanis klausītāju sirdis iekaroja ar prasmi mūzikā skart ne tikai dvēseles stīgas, bet atklāt arī dzirkstošu humoru: Štrausa Mednieku polkā izmantoja ne tikai zizli, bet arī pistoli.''