Brīvprātīgais koordinators
Gatis pievērš uzmanību leksikai, kādu lieto sabiedrība un mediji. Pamāca, ka nav ētiski teikt "cilvēks ar īpašām vajadzībām" vai "invalīds". Iesaka lietot "persona ar invaliditāti". "Vispirms ir cilvēks, tad viņa invaliditāte," skaidro Gatis. "Lietojot nepareizus terminus, tiek radīti stereotipi un grauta pašu personu ar invaliditāti pašapziņa, jo uz viņiem raugās kā uz otrās klases pilsoņiem," teic jaunietis.
Viņš ir aktīvs cilvēktiesību aizstāvis, iesaistījies organizācijā The European Network on Independent Living (Eiropas tīkls par neatkarīgu dzīvi), kas izvietota Briselē, ir brīvprātīgais koordinators un, pateicoties European Youth Fondation finansiālajam atbalstam, šovasar noorganizēja četru dienu apmācības jauniešiem ar invaliditāti Latvijā par neatkarīgu dzīvi, tādējādi motivējot dzīvot pēc iespējas patstāvīgāk un paplašinot viņu redzesloku un zināšanas par to, kā cilvēki dzīvo citviet.
"Vēršamies pie parlamenta deputātiem ar priekšlikumiem, kā mainīt attiecīgās konvencijas, kā papildināt. Jaunumus nododam Latvijas sabiedrībai, deputātiem. Lai cilvēkiem ar invaliditāti, un par tādu var kļūt jebkurš, nākotnē dzīve būtu vieglāka – ērtāka pārvietošanās un iespēja iegūt izglītību. Es ilgi dzīvoju bez rokām, bet šo gadu laikā likumdošanā nekas nav īpaši mainījies," viņš sarūgtināts stāsta. Gatim ir griba un spēks to mainīt. Jaunietis jau sarunas sākumā liek manīt, ka upura lomu dzīvē nesteidz ieņemt. Man, runājot ar viņu, ne mirkli neienāk prātā doma, ka viņam nav roku. "Man daudzi tā saka," viņš teiks, žestikulēdams ar kāju pirkstiem.
Stiprs un pamanāms
Gatim vienmēr bijusi dzīvotkāre. Vēlme redzēt, kas būs rītdien. Arī pēc nelaimes gadījuma 1994. gadā viņa dzīve neapstājās. "Ne mirkli neesmu jutis dzīves panīkumu. Vienmēr bijusi vēlme piedzīvot katru dienu, labi pavadīt laiku. Mana dzīve pēc nelaimes nemainījās. Kā bērns turpināju spēlēties ar vienaudžiem, un nekad neviens neteica, ka ar mani neies rotaļās, vienmēr pieņēma, malā nestāvēju. Tikai vēlāk, kad pieaugu, sapratu, ka manas iespējas ir ierobežotas. Pēc pamatskolas draugi meklēja iespējas, kur mācīties, bet es to nevarēju, jo valsts nenodrošināja pamatlietas – asistentu tādā apjomā, kāds man nepieciešams. Viss bija atkarīgs no vecākiem vai draugiem." Tomēr vidusskolu Gatis pabeidza, itin neko nepierakstot un ieskaites kārtojot galvā.
Dažādas ikdienas grūtības, kas jāpārvar, mudināja puisi interesēties par to, kā cilvēki dzīvo citur. 2012. gadā Gatis pirmo reizi piedalījās apmācību sesijā Strasbūrā, kur tikās jaunieši ar dažādām invaliditātēm. Viņu aizrāva piedzīvotais, un viņš iesaistījās cīņā par cilvēktiesībām, tika ievēlēts organizācijas Eiropas tīkls par neatkarīgu dzīvi jauniešu tīkla valdē. Šobrīd organizācija piedāvā tiešsaistes apmācības un darba grupas cilvēkiem ar invaliditāti, lai paplašinātu viņu redzesloku, motivētu.
Tapusi arī Gata iedvesmota fotoizstāde Lepns.Stiprs.Pamanāms, ko dizainers Kristaps Priede un fotogrāfs Valters Mednieks realizēja, radot deviņus melnbaltus fotostāstus par jauniešiem ar invaliditāti Latvijā. Fotogrāfijās ir arī teksts, kur katrs pastāsta, ko viņam nozīmē neatkarīga dzīve. Izstāde ir ceļojoša, tagad aplūkojama Vīnē Austrijā.
Jāspēj uzlikt kāju uz galda
Gatis ir ceļā uz savu neatkarīgo dzīvi. Vēl pirms trim gadiem viņam bija nepieciešams asistents, lai paēstu, tagad to dara pats ar kāju pirkstiem. Puisi iedvesmoja kāds jaunietis Zviedrijā, kurš bez rokām spēj servēt galdu, vadīt automašīnu, apģērbties.
Atgriezies Latvijā, Gatis pirmo reizi paņēma kāju pirkstos dakšiņu. Sākumā tas bija grūts uzdevums, kartupelis vibrēja, nebija viegli to iedabūt mutē, bet ar laiku izdevies. "Galvenais ir nekad nepadoties," saka jaunietis, skaidrodams, ka kāju pirksti ir fleksibli, ar tiem noturēt dakšiņu varētu katrs. Vienīgi pirmajās reizēs sevi jāpārvar, jāspēj uzlikt kāju uz galda, jo latviešiem ir teiciens tās uz galda nelikt. "Zviedrijā ir rehabilitācijas kurss cilvēkiem, kuriem nav roku. Viņus apmāca, kā dzīvot patstāvīgi, arī to, kā ēst ar kāju pirkstiem. Ja šāda iespēja būtu Latvijā, sen būtu sācis patstāvīgi ēst. Neienāca prātā," atzīst jaunietis.
Stūrē ar kāju
Cilvēkam ar invaliditāti grūtākais ir pārvarēt iekšējās bailes, nedrošību. Gatis stāsta, ka sākumā šaubījies, vai varēs viens ar vilcienu aizbraukt uz Rīgu, tāpēc prasījis padomu citiem, kā to izdarīt. "Tu vari," bijusi atbilde, kas iedrošinājusi noticēt sev. Dzīves ierobežojumi bieži vien ir pašu radīti, sapratis puisis un iekāpis vilcienā. Pienācis konduktors un lūdzis uzrādīt invalīda apliecību. Gatim bijuši vairāki gadījumi, kad sabiedriskajā transportā jāpierāda, ka ir invalīds. Arī vasarā, kad īsas piedurknes un var redzēt, ka roku nav, prasīta apliecība. Piemēram, Vācijā, lai iegūtu atlaidi biļetei muzejā, apliecību nekad viņam neprasot, jo redzot, kāds ir Gatis. "Latvijā arī redz, bet visi pilda likumu un dokumentu pieprasa, lai gan skaidrs, ka bez asistenta to nevaru uzrādīt," teic jaunietis.
Situācija Gatim nav patikusi, un jaunietis nolēmis, ka ar sabiedrisko transportu pārvietosies retāk vai tikai asistenta sabiedrībā, bet iegūs autovadītāja braukšanas apliecību. Sākumā meklējis automašīnu, kuru var pielāgot cilvēkiem bez rokām – stūri kā šķīvīti novieto uz grīdas, bet tādu automašīnu iegādāties bija dārgi, izmaksas nesedza arī Sociālās integrācijas valsts aģentūra. Gatis atkal iedvesmojies no zviedru jaunieša, kurš vada automašīnu ar kāju pirkstiem, izpētījis Ministru kabineta noteikumus, secinājis, ka arī Latvijā tā var. Tajos nav rakstīts, ka autovadītājam stūre jātur ar rokām, vienīgi teikts, ka auto jāvada droši. Gati laipni uzņēma kādā no Jēkabpils autoskolām, un viņš nokārtoja tiesības vadīt auto ar automātisko kārbu.
"Apmācības laikā ne reizi nedzirdēju jautājumu: "Kā tu to izdarīsi?" Prieks, ka mani nemarķēja kā nederīgu. Braukt ar kāju ir elementāri. Ar kāju pirkstiem attaisu durvis, iekāpju, ar kāju piesprādzējos, ar kāju iedarbinu un stūrēju." Jaunietim ir apavi, kurus ērti novilkt. Vecmamma uzadījusi īpašas vilnas zeķes, lai vajadzības gadījumā var lietot kāju pirkstus, bet, ja grib siltumu, tos ievīsta atkal zeķē. Viss ir pielāgots cilvēka bez rokām vajadzībām, lai neatkarība no citiem kļūtu lielāka.
Labākai dzīvei vajag darbu
Gatis ir RISEBA students, mācās tālmācībā ar interneta palīdzību. 2019. gadā cer iegūt bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā. Pēc tam cer atrast atalgotu darbu, jo viņa neatkarīgajai dzīvei tā pietrūkst, nav ienākumu, par cilvēktiesībām iestājas kā brīvprātīgais. Gatis ik pa laikam ielūkojas vakanču portālos, bet nekā piemērota nav. "Būsim godīgi, kurš katrs darbs man neder," viņš saka. "Kāds varu būt Latvijas lepnuma kandidāts, ja 28 gadu vecumā nevaru atļauties dzīvot atsevišķi no vecākiem?" viņš jautā, rezumējot savu dzīvi, un teic: "Ja man būtu asistents, varētu dzīvot atsevišķi no vecākiem, bet valsts to nenodrošina pietiekošā apmērā, un man nav darba, lai to varētu nodrošināt pats. Neatkarīga dzīve nenozīmē, ka visu daru pats, bet to, ka man ir arī asistents. Neviens savā dzīvē nedara visu pats."
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!
Jonez