Jau ceturto gadu oktobra beigās manās rokās iegulst bieza mape ar ļaužu stāstiem, kurus līdzcilvēki pieteikuši Latvijas lepnuma godam. Šo stāstu lasīšana dod īpašu spēku un piepilda sirdi ar cilvēcības, līdzpārdzīvojuma un cerību gaismu. Tā ļoti nepieciešama īpaši tagad, kad lēni un pamazām atkāpjas priekšvēlēšanu gaisotnes netīrās nogulsnes, kas atstājušas pamatīgas mieles, domājot par mūsu Latvijas ļaudīm. Izcilais režisors Alvis Hermanis nosauca lielu daļu mūsu cilvēku par bezsmadzeņu būtnēm. Stindzinošs bija sižets par balsu pirkšanu Latgalē, pēc kura bija sajūta – mēs esam arī tumši un zemi, jo pārdodam savu valsti par septiņgrādīgu plastmasas alus pudeli. Šīs epizodes atsauca atmiņā vēl kādu pašas piedzīvotu sižetu – lidojumu reisā Rīga–Dublina pirmā izceļotāju viļņa laikā. Jaunu latviešu pārdzertas sejas un krievu lamuvārdu lavīna, par kuru tā bija sašutis ne viens vien Dailes teātra apmeklētājs, skatoties lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča Izraidītos, kur viņš tik dziļi un patiesi zīmējis savas tautas daļas atbaidošās grimases.
Tāpēc tagad, kad lasu šo Latvijas cilvēcības stāstu grāmatu, mana sirds priecājas. Par ļaudīm, kuri ar savu kluso, grūto ikdienu tur mūsu valsts pamatu un vairo mīlestību šajā naudas un karu plosītajā pasaulē. Par ļaudīm, kuru dzīvē kristīga tuvākā mīlestība ir ikdienas sastāvdaļa, nevis kanceles runa svētdienas dievkalpojumos un kolektīvajos baznīcas svētkos. Par ļaudīm, kuri gatavi riskēt ar pašu dārgāko – dzīvību, lai glābtu kāda cita cilvēka dzīvību.
Te ir sirdi aizkustinoša vēstule no trīspadsmitgadīgas meitenes, kura Latvijas lepnumam piesaka savus krustvecākus, kuri viņu un brālīšus pieņēmuši savā ģimenē, kamēr bioloģiskie vecāki turpina dzert. Meitene raksta: «Bet ko nu tik daudz par slikto. Pasaulē ir daudz vairāk labā. Tādi ir mani krustvecāki, kuri ir nolikuši savas vieglās dienas malā un gādā par mums, mīl mūs un lutina. Viņi savā dzīvē nav izpelnījušies slavu, viņi nav miljonāri, toties viņi ir labākie cilvēki uz Zemes. Es katru dienu, katru mīļu brīdi pateicos Dievam par viņiem. Un, Dieviņ, es nelūdzu tev daudz, bet lūdz, lai mūžam sitas mana krusttēva un krustmātes sirds un lai ar viņiem lepojas visa Latvija.»
Te ir stāsts par pusaudzi , kurš bezbailīgi metas aizsalušā dīķī, pa ceļam nomezdams drēbes un lauzdams ledu, lai glābtu sava mazā skolas biedra dzīvību. Un stāsts par diviem kaimiņu vīriem, kuri garāmbraucot no degošas mašīnas, kura var eksplodēt kuru katru brīdi, izvelk divus bezsamaņā esošus jauniešus, izraujot viņus nāvei no nagiem un ne mirkli nedomājot par savu drošību.
Te ir stāsts par vecmāmiņu, kura kā savus bērnus audzina pulku mazbērnu, kuru vecāki dzīvo atkarību realitātē.
Te ir vecu ļaužu rokrakstā rakstītas vēstules, kurās tie pateicas savai gados jaunākai kaimiņienei, kura palīdz pārvarēt vientulības un trūkuma pilno ikdienu tālā Latvijas nostūrī. Un sirmas kundzes lūgšana par savu kaimiņieni, kura bijusi klāt arī dzīves smagajā zaudējumā – atvadās no dēla.
Te ir stāsts par laimīgu ģimeni, kura pateicas liktenim par saviem diviem veselajiem bērniem un dod mīlestības siltumu smagi slimam puisītim, kura cerības izdzīvot šajā pasaulē vēl pirms diviem gadiem bijušas niecīgas. Mūsu birokrātiskās sistēmas šo ģimeni iesākumā atzinušas par nepiemērotu smagi slimā bērniņa adoptēšanai. Bet sieva un vīrs nav padevušies, ejot cauri smagajiem operāciju periodiem un sagaidot brīdi, kad puisīša smagās diagnozes atkrīt vien pēc otras. Tas ir stāsts par augšāmcelšanos – vienas pavisam jaunas un trauslas dzīves augšāmcelšanos. Un mīlestību, kuras klātbūtne palīdz augšāmcelties.
Un te ir stāsts par Zolitūdes traģēdijas bezbailīgajiem glābējiem. Kā pretmets mūsu valsts bezzobainajai, nožēlojamai nespējai uzņemties atbildību un sākt valstisku procesu pret traģēdijas vaininiekiem. Kā pretmets cietušajiem un viņu radiniekiem , kuri nu ilgu daļu savas dzīves būs spiesti pavadīt garās tiesas prāvās, kur pret viņu aizstāvjiem, kas strādā bez atlīdzības, nostāsies apsūdzēto dāsni apmaksāta Latvijas advokātu superkomanda.
Te ir stāsti par sirdsgudriem skolotājiem un pašaizliedzīgām audžuģimenēm, par pagastu kultūras dvēselēm, par dārzniekiem , par līdzcietību pret dzīvniekiem un par neparasto meiteni, kura izglābusi neskaitāmus putnus , sakot bibliskus vārdus: «Dievs ir izvēlējies runāt ar mani caur putniem, kaut man dzīvē bija pavisam citi plāni. Cilvēkam vienmēr kaut kā pietrūkst, kaut kas nav labi. Putni ir tik dzīves priecīgi. Uzspīd saule vai līst lietus, viņi priecājas par katru dzīves mirkli. Cilvēkam ir no kā mācīties.»
Mums arī būs mācīties. No šiem ļaužu stāstiem, kas mūs piepilda ar dievišķu cilvēkmīlestības gaismu. Kas mūs paceļ pāri ikdienas drazām, nenovīdībai, skaudībai, trakajam skrējienam pakaļ labklājības ilūzijai. Tie paceļ mūs pāri pasaulei, kurā pseidodzīvi dzīvo kampaņu pīāristi un politiķi, kuriem šos stāstus vajadzētu lasīt kā savas valsts pamatu pastāvēšanas rokasgrāmatu. Par mūsu ļaudīm, uz kuriem turas Latvija.
* Autore ir ilggadēja Latvijas lepnuma žūrijas dalībniece.
Raksts publicēts 31. oktobra žurnālā Sestdiena.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!