Daudzus gadus šī būvēt sāktā, bet līdzekļu trūkuma dēļ nepabeigtā Dagdas katoļu baznīcas draudzes māja pašā pilsētas centrā stāvēja tukša, bez logiem, bez grīdas, taču tagad te ir ienākusi dzīvība. Pateicoties Dagdas novadpētniecības biedrības Patria un tās vadītāja Aivara Arnicāna pūlēm, tikai viena gada laikā te izveidota tik bagātīga novada vēstures kolekcija, kuru varētu apskaust pat valsts finansēts muzejs. Tas ir pirmais muzejs Dagdā, kaut vēl nekur nav oficiāli reģistrēts, to jau apmeklējušas daudzas tūristu grupas, par savāktajiem materiāliem ir ieinteresējušies vēsturnieki. Staigājot pa muzeja telpām, grūti noticēt, ka tas viss paveikts neilgā laika posmā, bez kādām finansēm, tikai balstoties uz nelielas saujiņas entuziastu darbu.
Fraka un vienkocene
«Šai kokā grebtajai laivai ir vairāk nekā simt gadu, to mums aulejiete Vilhelmīne Stepiņa uzdāvināja. Atlika tikai piemeklēt airus, tīklus, žebērkļus, un ezers gatavs. Te - skroderu un kurpnieku stūrītis, tur - Dagdas veco aptiekāru un dakteru mantas,» eksponāti ir rūpīgi sakārtoti pa dzīves jomām, nekas nav aizmirsts, te ir kara gadu ekspozīcija, skolas klase, pat kandžas dzinēja stūrītis. Viss kā dzīvē. Katram eksponātam pievienots reģistrācijas numurs, piefiksēts, kas to dāvinājis. No sienām uz skatītājiem noraugās paši šo mantu lietotāji senajās fotogrāfijās, kuras vācis un palielinājis Aivars, kurš arī aizraujas ar fotografēšanu.
Vecu lietu vākšana vairs nav nekāds pārsteigums, dažādu senlietu kolekciju kļūst arvien vairāk, taču Dagdas Patria radītais darbs atšķiras ar sistemātiskumu un rūpīgo pieeju, jo vāktas tiek ne jau tikai mantas, te tiek glabāti dvēseļu pieraksti, jo katrai lietai ir savs stāsts, kas saistās ar kāda cilvēka dzīvi. «Re, šī pakarinātā petrolejas lampa piederējusi kādai skolotājai, iedomājieties, cik daudz te burtnīcu izlabots tās gaismā! Skolotāja nomira, viņas tuvinieki mums to lampu uzticēja.»
Ieiet katrā mājā
Šī muzeja aizsākums saistās ar Aivara Arnicāna ikdienas darbu. Divus gadu desmitus strādājot a/s Sadales tīkls par elektriķi, krustām šķērsām izbraukāts viss Dagdas novads un kādreizējais Krāslavas rajons. Bieži ir gadījies būt pamestās mājās, kur pavards jau sen auksts, logi izdauzīti, bet pretī nācējam ar sāpīgu pārmetumu raugās svētbildes un vecās fotogrāfijas. Citur veci cilvēki labprāt šķīrās no kādas piemiņas lietas, mēbeles, darbarīka, zinot, ka tas vismaz neaizies postā. Savukārt Dagdas katoļu draudzes dekānam Pāvilam Odiņam radās ideja nepabeigtajā draudzes ēkā izvietot fotoizstādi, lai vecie draudzes locekļi pēc dievkalpojumiem varētu, lūkojoties fotogrāfijās, atcerēties savu jaunību. Abas idejas sakrustojās, un ar bīskapa Jāņa Buļa akceptu draudzes māja atdzima šādā veidolā. 2010. gada 1. oktobri var uzskatīt par šī nekur nereģistrētā muzeja dzimšanas dienu.
Biedrība ir izstrādājusi arī projektu, lai saņemtu ES līdzekļus biroja tehnikas, fotoaparāta un videokameras iegādei, tagad ir vieglāk dokumentēt cilvēku stāstījumus. «Gribam perspektīvā taisīt vēsturiskas videofilmas ar aculiecinieku stāstiem, jo paiet gadi un to cilvēku, kuri kaut ko vēl atceras no Dagdas novada vēstures, paliek arvien mazāk un mazāk.» Nevajagot nemaz lūkoties senā pagātnē, nesen kādos bēniņos tika atrasta divdesmit gadu veca filma, kas dokumentē sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu Dagdā, kuras autors jau aizgājis aizsaulē.
Vēsturi netiesā
Uz jautājumu, kāpēc viņš to visu dara, Aivars palūkojas pretī ar neizpratni. Vēsture ir viņa sirdslieta, kas jau no vaļasprieka kļuvusi par nopietnu darbu, kaut arī maizes darbs palicis iepriekšējais. Aivars vēl atrod laiku sportot, dejot salsu un kontaktēties ar ļoti daudziem cilvēkiem sociālajā portālā Draugiem.lv, ar kura starpniecību atrasti vērtīgi kontakti un pat jauni eksponāti. «Ir jau tā - vai tu kaut ko dari vai sēdi un neko nedari. Un parasti, ja tu atver vienas durvis, tev pretī paveras vēl trīs. Par katru cilvēku var uzrakstīt grāmatu, par viņa dzīvesstāstu.» Līdz ar senlietu vākšanu Aivara sirdslieta un misija ir karavīru apbedījumu un piemiņas vietu sakārtošana. Ar viņa entuziasmu ir sakārtotas gan padomju karavīru atdusas vietas, gan Latvijas armijas karavīru apbedījumi. Tikai pateicoties viņam, tika sakopts kāds aizsargu komandiera kaps Šķaunes pagastā, ar apskaužamu enerģiju Aivars saorganizēja pašvaldību, robežsargus, vietējo televīziju, baznīcu, tika izveidots skaists kapa piemineklis un atklāts ar visu militāro godu. «Tā kā es pats dienēju Afganistānā, tā tēma man ir tuva, un es uzskatu, ka visi karavīri, ja viņi ir apbedīti svešā valstī, tā nav viņu vaina. Lēmumus pieņem valdības, karavīri pilda zvērestu,» klusi saka Aivars.
Stipras saknes
«Aivaram tāds raksturs, nelokāms, spītīgs. Nemiera gars,» saka Aivara tēvs Antons Arnicāns. Arī viņš ir neparasts cilvēks, ar kuru lepojas dagdānieši, sportists, spēkavīrs, 75 medaļu, neskaitāmu diplomu un balvu ieguvējs gan Eiropas, gan pasaules mērogā, viņš ir saņēmis ANO un UNESCO Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas apbalvojumu, ordeni Spārnotā lauva par izciliem nopelniem sportā. Arī tagad, par spīti gadiem, viņš ir možs, ik dienas gan trenējas pats, gan bez atlīdzības trenē jaunos sportistus. Laikam jau tēva piemērs iedvesmojis arī dēlu, tikai vēl plašākā, sabiedriski nozīmīgākā jomā, jo Patria aktivitātes ir aizrāvušas daudzus - gan vietējo jauniešu biedrību Dagne, gan māksliniekus amatierus, kurus līdz šim daudzi nemaz neatcerējās. Bet vēl viena ideja ir pavisam traka - dagdānieši nolēmuši atrast kādas vecas baznīcas zvanu, kas esot nogremdēts ezerā. Pagaidām tas vēl nav izdevies, bet gan jau zvans kādreiz skanēs. Aivars tam tic.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!