Latvija īslaicīgi pārtrauca izmaksāt valsts finansējumu riteņbraucējiem un tenisistei, kuri šādās sacensībās piedalās. Kādas ir jūsu domas par to?
Uzskatu, ka mums jāpaliek vienotiem. Sistēmā allaž būs kādi caurumi, allaž būs kāds, kurš saka, ka sportistu dzīve ir ļoti īsa un viņiem nepieciešams sacensties, kā arī, ka sports ir ārpus politikas. Tomēr sports nekad nav bijis ārpus politikas! Atcerēsimies kaut 1980. gada olimpiskās spēles Maskavā un 1984. gada spēles Losandželosā. Sports ir politikā, un mums tas jāsaprot. Mums jāsaprot, ka ļoti daudzi krievu sportisti algu saņem no armijas vai, piemēram, tā paša Dynamo kluba jeb iekšlietu ministrijas. Viņi atbalsta karu, un, protams, mūsu sportisti nedrīkst ar viņiem piedalīties vienās sacensībās. Tāds ir mans viedoklis.
Ne tikai Ukrainas, bet arī Latvijas un citu valstu sportisti?
Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un citu valstu sportisti. Mēs visi atceramies vēsturi! Zinām, kas notika 1939., 1940. gadā, kad okupēta tika gan Latvija, gan arī Rietumukraina. Krievijai allaž bijusi agresīva politika, un mums viņi ir jāaptur.
Vai starptautiskā sabiedrība var kaut kā ietekmēt Baha domas?
Es ticu, ka var. Padomājiet, ja katra nacionālā federācija pateiktu, ka mēs nepiedalīsimies…
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 6. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!