To, ka valsts parāds līdz 2020. gadam varētu sarukt līdz 120% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), kā tas tika prognozēts sākotnēji, aizdodot naudu, acīmredzot vispār varam aizmirst. Pērn tas sasniedza rekordaugstumu – 179% pret valsts IKP. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz valsts lai arī pieticīgo, taču tomēr ekonomisko izaugsmi, parāds to tomēr apsteidz. Nav jau tā, ka helēņi tikai aizņemas un neko negrib atdot. Protams, gan valsts institūciju, gan ierindas grieķu mājsaimniecību finansiālās manieres bijušas visai bezatbildīgas, tomēr ir teiciens, ka «viena pagale nedeg». Nesen runāju ar kādu ekonomikas zinātnieku, kurš izteica viedokli, ka vācu autorūpnieks, lai grieķi brauktu ar viņa auto, ir ieinteresēts vairāk nekā paši grieķi. "Ja viņiem nav naudas, par ko nopirkt, tad aizdosim viņiem to," korporatīvo pieeju raksturoja ekonomists.
Patiesībā Grieķijas un Latvijas liktenis varēja izvērsties visai līdzīgi – korporatīvās peļņas vārdā arī mūsu valsts varēja nonākt daudz lielākās finansiālās nepatikšanās, taču to apturēja vispārēja finanšu krīze, ko pasaule piedzīvoja 2008. gadā. Grieķijas atrašanās eirozonā lētus, taču finanšu ilgtspējas ziņā neadekvātus aizņēmumus ļāva izdarīt daudz ilgāk, tāpēc parādsaistību apjoms ir ievērojami lielāks un sakārtot ekonomiku, lai tā atgrieztos pie augšupejas, ir daudz grūtāk.
Tālākais scenārijs ir visai neparedzams. Izredžu, ka valsts ekonomiskās reformas spēs radīt situāciju, lai tā nostātos pati uz savām kājām, ir maz, un šeit lielākais traucēklis ir līdz šim lielais uzkrātais parādu kalns pret ekonomikas apjomu, kas valstij liedz iespēju aizņemties naudu finanšu tirgos uz tādiem nosacījumiem, ko varētu dēvēt par finansiālā ziņā ilgtspējīgiem. Lai šajā ziņā būtu jaušams kāds būtisks progress, apmēram trešā daļa parāda būtu jānoraksta, un tad varbūt valsts finanšu tirgū tiktu uztverta ar līdzīgiem nosacījumiem kā Itālija un Portugāle, kuras pašas šobrīd arī atrodas «paaugstināta riska» zonā.
Raimonds
sociālisma uzvara