Aicinājumam atsaucās divi adresāti, vēl divi norādīja, ka informācija par viņiem ir vai būs pieejama publiski tuvākajā laikā, bet pārējie, izmantojot dažādas taktikas, arī ignorēšanu, informāciju neizpauda.
Varētu, bet nevarētu
Ja būtu jāizveido visspilgtāko atrunu saraksts, pirmajā vietā ierindotos Krišjānis Kariņš (Vienotība), kurš, atbildot uz jautājumu, vai ir gatavs atsūtīt iepriekš pieminētās ziņas, nemitīgi atkārtoja: «Es nevaru jums atbildēt.» Šis teikums Dienas sarunā ar eiroparlamentārieti izskanēja vairākkārt, arī tad, kad, atvieglojot uzdevumu, tika piedāvāti varianti «jā» un «nē». Telefona zvana noslēgumā viņš lūdza jautājumu atsūtīt arī rakstiskā formātā. Elektroniski stafeti pārņēma deputāta padomniece Ieva Zīberga, kura tomēr arī pēc vairākkārtējiem aicinājumiem uz jautājumu, vai tiks atsūtīta informācija, neatbildēja.
Latiņu augstāk pacēla Roberts Zīle (NA), kurš apgalvoja, ka varētu piekrist sniegt papildu informāciju, tomēr veikli atrada iemeslu to nedarīt: «Es varētu arī piekrist izņēmumam ar nosacījumu, ka laikraksts Diena kā «ceturto varu» pārstāvošs medijs rādītu priekšzīmi un publiskotu konkrētā mediju koncerna esošos un vēsturiskos patiesā labuma guvējus kopš tā pirmās akcionāru maiņas, īpaši par periodu pēc sabiedrībai nepārskatāmās īpašnieku maiņas līdz ar Bonnier Business Press iziešanu no koncerna.»
Savukārt Sandra Kalniete (Vienotība) bija lakoniska, norādot, ka deputātu atalgojums ir atrodams internetā, parādu viņai nav, īpašumi ir, bet viņa neuzskata, ka jāsniedz kādas papildu ziņas.
Tā kā aicinājums tika izsūtīts visiem Latvijas eiroparlamentāriešiem, sarunā iesaistījās arī Eiropas Tautas partijas preses sekretārs Ģirts Salmgriezis, kurš vēlreiz atsaucās uz publiski zināmo, ka EP deputātiem ir cita kārtība saistībā ar deklarāciju iesniegšanu nekā Latvijas amatpersonām, taču to, vai prasītā papildu informācija tiks atsūtīta, tā arī neatklāja.
Deputāte Inese Vaidere (Vienotība) neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt personīgi, taču pēc atkārtota aicinājuma norādīja, ka to solījis izdarīt Ģ. Salmgriezis. Kad Diena telefonsarunā norādīja, ka viņš pēc būtības neatbild, eiroparlamentāriete noteica: «Nu, ko viņš ir atbildējis, to viņš ir atbildējis, paldies, visu labu.» Mirkli pēc klausules nolikšanas, neļaujot pat atvadīties, viņa gan atsūtīja īsziņu, kurā atvainojas, ka nav varējusi ilgāk runāt un ka «kā jau allaž, kad esmu Rīgā, nav nevienas brīvas minūtītes».
Attieksmes jautājums
«Es gribētu teikt, ka šoreiz tas nav likuma jautājums, bet jautājums par attiecībām ar potenciālo vēlētāju. Kāds, piemēram, izlasot rakstu, apskatīsies un pateiks: «Fui, es atcerēšos nākamreiz to.» Ja viņi uzskata, ka vēlēšanas ir tālu, tad viņi tā uzskata,» situāciju komentē Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs un vairāku minēto eiroparlamentāriešu partijas biedrs Ainars Latkovskis (Vienotība). «Es domāju, ka šeit ir labas audzināšanas un ētikas jautājums. Ja jautājums ir uzdots, neapšaubāmi ir jāatbild,» papildina Saeimas Eiropas lietu komisijas pārstāvis Sergejs Dolgopolovs (Saskaņa).
Skaidrs, ka tikai pašu deputātu ziņā ir izlemt, vai un kādā apjomā publiskot papildu ziņas par sevi, taču jāatzīmē, ka Eiropas Parlamentā ir arī labie piemēri un ne visi akli seko likuma burtam. Politoloģe Iveta Kažoka kā piemēru min EP locekli Kītu Teiloru no Lielbritānijas, kurš brīvprātīgi publicē gan apkopojumu par saviem ar EP saistītajiem izdevumiem, gan čekus par tiem izdevumiem, kas pārsniedz 25 britu mārciņas.
Tāpat arī katra EP deputāta ziņā ir rosināt diskusiju par ienākumu un izdevumu caurskatāmību. «Cik zinu, neviens no Latvijas ievēlētajiem EP deputātiem līdz šim ne savā politiskajā grupā, ne EP mērogā kopumā nav par šo jautājumu īpaši cīnījies,» piebilst politoloģe.
Deklarācijas ķeksīša pēc
EP deputātiem pēc stāšanās amatā ir jāiesniedz finanšu interešu deklarācija, taču tās saturs ir skops - norādīta informācija tikai par ienākumiem, turklāt ne precīza. Var uzzināt tikai to, kāda ir ienākumu amplitūda, piemēram, redzams, ka K. Kariņš, S. Kalniete, R. Zīle un I. Vaidere saņem no 5001 līdz 10 000 eiro mēnesī, un tas arī viss.
I. Kažoka stāsta, ka jau vairākas reizes esam saskārušies ar problēmām, kas rodas no tā, ka EP informācijas atklātības standarti ir zemāki, nekā Latvijā tiek prasīts no valsts amatpersonām: «Tā kā Latvijā partijām no valsts piešķirtais finansējums ir niecīgs pat salīdzinājumā ar mūsu kaimiņvalstīm, likumsakarīgi, ka Latvijas politiskās partijas netieši tiek finansētas arī no «savu» EP deputātu līdzekļiem, piemēram, deputāti var ziedot ievērojamu daļu sava atalgojuma partijas vajadzībām, deputātu birojos var tikt nodarbināti partijai nozīmīgi kadri vai ar deputātiem pieejamiem līdzekļiem var tikt maksāts par aktivitātēm Latvijā, pētījumiem, reklāmām.»