Pirms pievēršanās konkrētām kosmosa apguves programmām vērts atgādināt, ka to visu pamats vispirms ir spēja nogādāt kosmosā dažādas kravas, kā arī cilvēkus jeb īstenot nepilotējamos (kravu) un pilotējamos (cilvēku) kosmiskos lidojumus. Augstākais līmenis, protams, ir otrie, kuru veikšanai bez raķetēm ir nepieciešami arī īpaši moduļi ar dzīvības nodrošināšanas sistēmām. Tādus līdz šim spējušas izstrādāt un ar tiem nogādāt kosmosā cilvēkus tikai trīs pasaules valstis – ASV, Ķīna un Krievija.
Abās pēdējās no tām pilotējamos lidojumus nodrošina valsts aģentūras – attiecīgi Ķīnas Nacionālā kosmosa aģentūra (CNSA) un Roskosmos, kamēr ASV – Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) plašā sadarbībā ar privātām kompānijām, tādām kā, piemēram, SpaceX. Tikai šīm trim valstīm (ASV gadījumā tātad arī privātajiem uzņēmumiem) ir darboties spējīgi risinājumi pilotējamu kosmisko lidojumu īstenošanai, un nekas neliecina, ka situācija pārskatāmā nākotnē varētu mainīties.
Tikmēr to valstu vai (Eiropas Savienības gadījumā) valstu apvienību saraksts, kuras saviem spēkiem veikušas vai veic nepilotējamus kosmiskus lidojumus, protams, ir plašāks. Bez ASV, Ķīnas un Krievijas tajā vēl ietilpst Eiropas Savienība (ES), Indija, Japāna, abas Korejas – gan Ziemeļkoreja, gan Dienvidkoreja –, Izraēla, Irāna un arī Ukraina (šīs valsts gadījumā tika izmantotas vēl PSRS laikā izstrādātas raķetes Zenit, kuras izgatavotas Ukrainā). Vēl pagājušajā gadsimtā savus nepilotējamos lidojumus veica arī Lielbritānija un Francija. Tām savu nacionālo programmu gan vairs nav, lai gan, piemēram, Francijai pieder vadošā loma Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) programmā Ariane.
Savā ziņā par apdalītu var uzskatīt Itāliju, kura ESA programmas Vega ietvaros ir vadošā tāda paša nosaukuma raķešu izstrādātāja. Ja raugās pēc būtības, tad Vega – tās ir Itālijas nesējraķetes, tomēr
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5.-11. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!