Līdzšinējo var raksturot kā prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sagatavošanas gadu. Cik labi šis mājasdarbs būs padarīts, to mēs redzēsim jau pavisam drīz. Līdz šim prezidentūra vairāk tikusi asociēta kā process, kas pamatā skar politiķus un valsts pārvaldi, taču visai drīz tas attieksies uz krietni plašāku sabiedrības daļu. Gan tāpēc, ka daudzie prezidentūras pasākumi notiks Rīgā, gan tāpēc, ka mūsu valstij būs pievērsta plaša starptautiskās sabiedrības uzmanība.
Cik «ilgspēlējoši» var būt tādi notikumi kā kultūras galvaspilsētas statuss šogad un prezidentūra nākamgad? Tie paies un aizmirsīsies vai - tieši otrādi - kalpos par valsts reputācijas veidošanas līdzekli vēl daudzus gadus?
Prezidentūra mainās ik pēc pusgada, un uzmanība tai, protams, tiek pievērsta īslaicīgi. Bet svarīgi, lai ir skaidrība, ko gribam ilgtermiņā. Ja runājam par labumu tautsaimniecībai, tad jautājums, vai, piemēram, tūrisma industrija ir spējīga savus pakalpojumus reklamēt minētā pasākuma kontekstā, - efekts no tā būtu jūtams ilgākā laika posmā. Būtiski arī, vai prezidentūras laikā tiks atrisināti kādi mūsu interesēm svarīgi jautājumi. Te gan jāsaka - prezidentūras sanāksmēs mums nav lielu iespēju noteikt savu darba kārtību, ļoti daudzi ir tā dēvētie rutīnas jautājumi, kas tiek pārmantoti.
No uzņēmējiem dzirdēti pārmetumi par valsts pārvaldes zemo efektivitāti: ir daudzas darba grupas, bet to darbs vairāk vērsts uz procesu, nevis rezultātu. Vai arī šajā gadījumā nebūs līdzīgi - būs daudz dažādu pasākumu, mēs leposimies ar savu klātbūtni, bet taustāmu rezultātu nejutīsim?
Ja mēs pat ļoti kritiski salīdzinātu, kā mainījusies mūsu dzīve līdz šai dienai no brīža, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, nevar noliegt, ka ir bijis būtisks progress. Pat par spīti krasajai ekonomikas augšupejai un kritumam. Tikai mēs Latvijā varbūt ne vienmēr to novērtējam - mums ir kaut kāda iedzimtā kautrība, kas liedz šos panākumus atzīt; labāk patīk gaudošana un nemitīga vaimanāšana. Jā, protams, daudzajās darba grupās būtisks ir process, bet... kad jāsabalansē ļoti daudzas intereses, visu uzklausīšana un jautājumu izrunāšana ir vienīgais veids, kā nonākt līdz labākajam rezultātam. Neapmierinātie būs arī tad, ja kāds likums taps ļoti naski, - dzirdēsim pārmetumus: ar mums nav runāts, ar mums nekonsultējās. Mūsu politiskās vides īpatnība: dari ko darīdams, tik un tā kāds atradīs iemeslu vaidēt, ka nav labi.
Varbūt šīs attieksmes maiņai jābūt par vienu no būtiskākajiem pašreizējiem politiskajiem uzdevumiem, jo tas saistīts arī ar uzticēšanos tam, ko dara pie varas esošie? Igauņi ir mums labs paraugs sabiedrības pašapziņas, valstisko ambīciju ziņā.
Es domāju, ka arī mums ambīciju ir pietiekami daudz. Igauņi labāk prot pasniegt, izskaidrot, mārketinga valodā runājot - notirgot to, ko viņi gatavojas darīt. Tam, protams, ir efekts uz iedzīvotājiem. Taču daudzās jomās mēs esam soli viņiem priekšā. Piemēram, sabiedrības līdzdalības iespējas valsts pārvaldē mums ir krietni plašākas nekā Igaunijā. Un nav daudz valstu Eiropā, kur visi - pat plānotie - normatīvie akti ir pieejami internetā, vajag tikai gribēšanu visam sekot līdzi. Tā ka noteikti varam runāt par to, ka jāmācās labāk pasniegt to, ko esam sasnieguši. Tam varētu būt ietekme uz sabiedrības pašapziņu, ka mēs arī ko varam un spējam.
Nepieciešamība prasmīgi komunicēt plānoto un paveikto attiecināma arī uz prezidentūras laiku, citādi tauta tik vien redzēs kā sastrēgumus un ierobežojumus.
Jā, ļoti svarīgi runāt arī par to, kas varbūt nav manāms aiz jau pieminētajiem sastrēgumiem, - aktivitātes pieaugums viesnīcu biznesā, daudzās citās jomās. Mana pārliecība ir: mēs labi tikām galā ar NATO samitu, lieliski tiksim galā arī ar prezidentūru.
Vai pietiks profesionāļu? Daudz runāts par speciālistu trūkumu. Pat partijas ministru amatos piesaista augstākos ierēdņus, deputātu sarakstos vervē aktierus, citu profesiju slavenības.
Ja sabiedrībā nav uzticēšanās politiķiem, jebkurš, kam ir veiksmīga profesionālā karjera, nopietni aizdomāsies, vai un kāpēc iet politikā.
Tas ir tajā brīdī, ja aicina politikā kādu, kas tajā nav darbojies. Taču būtu tikai normāli, ja politika tiktu uztverta kā ilgtermiņa profesija un attiecīgi veidotos karjera - vispirms darbība jauniešu organizācijā, partijas nodaļā, tad pašvaldībā, Saeimā, valdībā. Tad nebūtu arī publiskās attieksmes maiņas.
Ir pietiekami liels cilvēku skaits, kas valsts pārvaldē nostrādājuši vairāk nekā piecpadsmit gadu. Viņiem ir profesionālā karjera. Politika kā ilglaicīga profesija pie mums tikai tagad sāk veidoties. Tas ir jautājums par sabiedrības uzticēšanos politiķim ilgtermiņā. Ja kopējā uzticēšanās, spriežot pēc reitingiem, ir dramatiski zema, ir jābūt ļoti prasmīgam, lai noturētos ilgāk par vienu divām Saeimām.
Kādā ziņā?
Vai nu jābūt ļoti populistiskam, vai arī spēcīgi jāpiedomā pie sava publiskā tēla, kas savukārt mūsu politiķiem īsti nesanāk. Tiem, kas ienāk politikā no malas, ir avansā dota uzticēšanās. Bet, nonākot politiskā procesa vidē, skaidrs, ka solītās piena upes ķīseļa krastos īstenot nav iespējams, un tajā brīdī avansā dotā uzticēšanās izplēn.
Uzreiz nāk prātā pēc nesenajām vēlēšanām piedzīvotie skandāli - aizdomas par negodīgu kampaņu, viena politiķa braukšana dzērumā pie stūres, cita - ālēšanās bārā, kratīšana deputāta dzīvoklī aizdomās par saistību krāpniecībā ar nodokļiem.
Visi šie piemēri ļoti labi parāda, ka no vērtību, labas uzvedības un morāles viedokļa prasības pret politiķi ir divreiz augstākas nekā pret pārējo sabiedrību. Tas, ko piedos kādam Jānim vai Pēterim (ar atrunu: kam negadās!?), tas, protams, netiek piedots politiķim. Redzam, ka partijas īsti vēl nav sapratušas, ka šie atsevišķie pārkāpumi ilgtermiņā akumulējas un no tā veidojas arī noteikti priekšstati par politiku kopumā, un tas veido spoguļefektu uz sabiedrību. Deputātā, kas dzērumā brauc ar auto vai atļaujas ālēties bārā, sabiedrība redz savu spoguļattēlu - jā, mēs arī tā mēdzam darīt. Taču šis spogulis dod arī atgriezenisko saiti - cilvēki uztver, ka neviens politiķis neko nopietnu nedara, mēs varam šaubīties par viņu vērtībām, morāli.
Veidojas tāds kā apburtais loks?
Jā, un no tā būtu jātiek ārā. Partijām būtu jāsaņemas un strikti jārisina katrs gadījums, kas tās aptraipa. Jānāk ar skaidru vēstījumu: mums šādi pārkāpumi nav akceptējami. Ja dzērumā pie stūres pieķerts deputāts izsprūk bez barga politiskā nosodījuma, nav vairs nekādas jēgas tam, ka valsts iegulda milzu līdzekļus kampaņās, mudinot nebraukt dzērumā. Arī attiecībā uz izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Ja Finanšu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests cīnās, lai nodokļus maksātu visi, partijai, pār kuras pārstāvēta deputāta ģimeni krīt aizdomu ēna valsts apkrāpšanā, jāreaģē īpaši strikti. Spāņi par krāpšanos ar nodokļiem var saukt pie tiesas faktiski karaliskās ģimenes locekli, kāpēc gan lai mums vienas vai otras partijas piederīgais būtu izņēmums?!