Tomēr, vadoties pēc Kriminālprocesa likuma 420. panta pirmās daļas, ja apsūdzētais savu vainu atzīst, ir kompensējis radīto kaitējumu un prokurors, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, ir guvis pārliecību, ka šai personai nevajadzētu piemērot brīvības atņemšanas sodu, viņš var vienoties ar vainīgo personu par sodu, kas nav brīvības atņemšana. Par sodu šādā gadījumā apsūdzētajai personai var piemērot naudas sodu vai piespiedu darbu, kā arī papildsodus - atņemt tiesības uz noteiktu vai visu veidu komercdarbību, uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz trim gadiem.
Pirms Krimināllikuma jaunās normas spēkā stāšanās darba devējus varēja sodīt pēc Krimināllikuma 218. panta, kas paredz kriminālatbildību par izvairīšanos no nodokļu nomaksas vismaz 50 minimālo mēnešalgu apmērā. Līdz ar jaunās normas spēkā stāšanos likumdevējs radījis iespēju sodīt darba devējus ne tikai par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, bet arī par šī noziedzīgā nodarījuma sagatavošanās posmu, proti, par aplokšņu algu izmaksāšanas faktu. Turklāt šo normu varēs piemērot jebkurā no gadījumiem, kad noteiktais nenomaksāto nodokļu minimālais apmērs nebūs sasniegts vai izvairīšanos no nodokļu nomaksas nebūs izdevies pierādīt.
Ir skaidrs, ka aplokšņu algas Latvijā pastāv, un Latvija ne reizi vien ir pieminēta starp tām valstīm, kurās šī problēma vēl aizvien ir ļoti aktuāla. Tāpat ir skaidrs, ka ar to ir jācīnās, taču apsvēršanas vērts ir jautājums, vai par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu brīvības atņemšana ir samērīgs sods. Ievērojot Centrālās statistikas pārvaldes datus, vidējā darba samaksa Latvijā 2015. gadā ir bijusi 818 eiro, līdz ar to darba devējs, aploksnē izmaksājot darba algu 4-5 darbiniekiem, riskē ar diviem gadiem cietumā. Salīdzinājumam jāpiemin, ka brīvības atņemšana uz diviem gadiem tiek piemērota, piemēram, arī par slepkavību, kas izdarīta, pārkāpjot personas aizturēšanas nosacījumus. Tāpat attiecīgais cietumsods tiek piemērots par nelikumīgu iekļūšanu mājoklī, pielietojot vardarbību vai uzdodoties par valsts amatpersonu, un par jaundzimuša bērna samainīšanu mantkārīgā nolūkā.
Neapšaubāmi sodīt darba devējus par aplokšņu algu izmaksāšanu ir nepieciešams, taču būtiski šīs tiesību normas tapšanas gaitā bija izvērtēt izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpi attiecībā pret piemērojamo sodu, ko, pēc autores domām, tiesību normas radītājs nav izdarījis.
Jāpiekrīt, ka aplokšņu algu izmaksāšana rada būtisku kaitējumu valsts tautsaimniecībai un šī problēma jāizskauž, taču likumdevējs radījis tiesību normu, kuras sankcija, kas ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem, nav samērīga attiecībā pret noziedzīgo nodarījumu jeb apmēram, kādā tas izdarīts.
*Zvērinātu advokātu biroja BDO Legal juriste