Vai jauno gadu sākāt ar kādu apņemšanos?
Bez šaubām. Tā daru katru gadu. Gadu mijā ģimenē viens otram vēlam piepildīt ieceres un apņemšanās. Tās parasti arī piepildu, bet pērn gan atliku skolas pabeigšanu. Šomēnes paredzēti noslēguma eksāmeni Kultūras koledžā, tad beidzot kļūšu par svētku režisoru. Cilvēks tāpat kā pilsēta nekad nebūs gatavs dzīvei. Par cilvēku kļūst, tikai mācoties un saprotot, kā pareizi izmantot dzīves dotās iespējas. Es dzīvei vēl neesmu gatavs.
Kā var iemācīties dzīvot?
Man ir svarīgi plānot ikdienas darbus. Šim nolūkam pierakstu kalendāra vietā izmantoju telefonu. Informāciju sinhronizēju ar datoru, tamdēļ visi dienas plāni - tikšanās laiki un uzdevumi ir pieejami kā mājās, tā darbā. Ja ir laiks, darbus necenšos atlikt uz vēlāku laiku.
Kas, jūsuprāt, ir kaitīgākais ieradums?
Smēķēšana. Pats esmu to darījis, bet, manuprāt, mūsdienās tā ir ļoti nemoderna nodarbe. Pirms 25 gadiem man konstatēja astmu, bet es jaunības dullumā turpināju smēķēt. Jau piecus gadus no šī kaitīgā ieraduma esmu atkratījies. Kopš atmetu, ar katru gadu jūtos arvien labāk. Man ir labāka pašsajūta, es labāk guļu, labāk mostos un ir nepieciešams īsāks laika posms, lai izgulētos. Dažkārt atkarībā no laikapstākļiem, pieēšanās pakāpes - varbūt uz diafragmu spiež kuņģis, man ir grūtāk elpot, bet, ja agrāk zāles astmai lietoju regulāri, tagad praktiski nelietoju. Vairs neuzdzīvoju, nesmēķēju, nelietoju pārmērīgi alkoholu. Ja cilvēks smēķē sabiedriskās vietās, tad tas liecina par milzīgu egoismu.
Kā uzturat sevi formā?
Trīs reizes nedēļā apmeklēju stepa dejas treniņus. Patiesībā īrēju telpas, kur dejoju viens - trenēju fizisko aktivitāti, līdzsvaru, soļu precizitāti. Stepā katrs solis ir derīgs, galvenais panākt ķermeņa brīvību, kas ir ļoti grūts process - jābūt precīzam līdzsvaram, ļoti sakārtotai iekšējai pasaulei. Ar dejošanu ir tāpat kā ar dziedāšanu - tikko esi brīvs savā dziedājumā, vari pretendēt uz dziedātāja nosaukumu. Bet, ja esi sasaistīts un domā par to, ko dari, tas liecina, ka esi vēl ļoti jauns un neesi spējīgs profesionāli strādāt.
Pērn sāku spēlēt golfu Mediju golfa klubā. Izrādās golfa spēle ir daudz labāks fiziskās nodarbes treniņš un kaloriju dedzinātājs nekā jebkurš cits sports. Nostaigāju aptuveni desmit kilometrus piecās stundās, nav brīžu, kad apsēsties.
Šova Dejo ar zvaigzni laikā ļoti labi notievēju. Toreiz pēdējā dienas ēdienreize bija ap septiņiem vakarā, jo jau ap deviņiem sākās treniņi, kas dažkārt ievilkās līdz pat divpadsmitiem naktī. Tik vēlu vairs neēdu, bet dzēru ūdeni. Tā notievēju. Tāpēc arī tagad pēc septiņiem vakarā neēdu un cenšos atteikties no stipriem ēdieniem, nekad nepieēdos.
Klausītājus uztverat kā draugus vai svešiniekus?
Pateicoties dažiem radioklausītājiem - Eduardam no Sēlijas, ar kuru mēs šad tad satiekamies, un Ludmilai no Kandavas, kura uz svētkiem mēdz piezvanīt, arī visus pārējos izjūtu kā draugus. Ir, protams, radioklausītāji, ar kuriem attiecības ir sabojājušās, jo viņaprāt esmu veidojis horoskopus, kas viņiem nav glaimojoši. Iespējams, šie cilvēki man ir pārāk pieķērušies un viņus aizvaino mani nevērīgi izteikti vārdi, bet publiskām personām tā allaž gadās, ar to ir jārēķinās. Es tomēr cenšos dzīvot pēc tīras sirdsapziņas.
Vai jūs nesatrauc četrdesmitnieka krīze?
Katrs posms, ko cilvēks izdzīvo ir ļoti interesants, tāpēc dzīvi baudu. Stereotips, ka vīrietis četrdesmit gados mainās, mani kaitina. Manuprāt, katram cilvēkam ir individuāla vecuma izjūta un tuvināšanās jaunībai. Man atgriešanos pie jaunības kompensē mana nelielā gadu starpība ar meitu - viņai tūlīt paliks septiņpadsmit. Puikam ir divi gadi. Caur bērniem es jūtos vienmēr aktuāls, bet man nav nepieciešamības pēc jaunības, nevēlos tajā atgriezties. Man nav nepieciešamības arī pēc ilgākas dzīves.
Esat dievticīgs?
Kaut gan esmu kristīts un laulāts baznīcā, tomēr nevaru teikt, ka esmu kristietis. Es ticu Dieva svētībai. Arī vecāku, bērnu svētībai. Savā ģimenē katru dienu un katru reizi, ejot ārā no mājas, viens otram vēlam labu dienu. Tas ir tik dabiski, kā pateikt - uz redzēšanos! Arī skūpsts ir svarīgs. Dažkārt visi četri salienam kopā un vienlaicīgi dodam četras bučas. Tas it īpaši mazajam patīk. Jo vairāk ģimene spēs just kopību, jo arī valsts būs spēcīgāka.