Un ko mēs no medicīnas darbinieku puses visbiežāk dzirdam publiski? Ka viņu galvenās rūpes ir par to, lai cilvēki tiktu iespējami efektīvi izārstēti, retāk slimotu? Nē. Vien par to, cik zemas algas, cik nepilnīga samaksa par padarīto darbu, cik daudzi tāpēc izvēlas strādāt kādā no turīgākām valstīm, kur mūsu ārstu un medmāsu pūles tiek labāk novērtētas. Tūkstošiem profesionāļu kļuvuši par nebeidzamo, brīžiem šķiet, bezmērķīgo pārmaiņu upuriem.
Un par skaitu runājot, arī tas strauji rūk, kā redzams grafikā. Saprotams, ka ir saistība ar mazo slimnīcu slēgšanu, privāto pārvēršanu ambulatorajās iestādēs, taču šī tendence nebeidz beigties arī tad, kad šīs pārmaiņas šķiet noslēgušās. Šī nav tā joma, kur darbiniekus varētu aizstāt ar robotiem. Ir taču kaut kāda sarkanā līnija, ko nevajadzētu pārkāpt cilvēku skaita samazināšanā? Ja, piemēram, ausu vai acu ārstam ir vairāk laika jāpavada ceļā starp reģionos reti izkaisītām ārstniecības iestādēm, nekā tiekoties ar pacientiem, ne par kādu lielo ekonomiju no valsts viedokļa runāt īsti nav pamata. Tāpat kā tad, ja aizbraukušo kvalificēto medmāsu vietā ārstniecības iestādei darbā jāvervē pensijā aizgājušās vai no nabadzīgākām valstīm iebraukušās, kas daudzmaz ielauzušās mūsu valsts valodā. Diena