Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Bitenieks ar fotokameru

Pieci jautājumi biteniekam un dabas fotogrāfam Mārim Kreicbergam.

Viens no lielākajiem Latvijas biškopjiem Māris Kreicbergs saimnieko Saldus novada Zvārdes pagastā, taču jau daudzus gadus viņa sirdslieta un vaļasprieks ir dabas fotografēšana. Lai tiktu pie skaistiem kadriem, viņš ceļas agri, pat trijos naktī, un dodas uz mežu. Vēl līdz pat gada beigām Balvu Centrālās bibliotēkas izstāžu zālē ir apskatāma viņa personālizstāde.

Kā radās jūsu interese par dabu un tās fotografēšanu?

Interese radās brīdī, kad sāku nodarboties ar bitēm, jo visu laiku esi pļavā vai mežā un redzi apkārt dzīvo dabu. Tas bija 1999. gads. Pēc kādiem sešiem gadiem nopirku savu pirmo fotokameru un sāku lēnām fotografēt. Fotografēšanu esmu apguvis pašmācības ceļā. Tobrīd mana fototehnika bija diezgan slikta, tikai dienas laikā kaut ko varēju nobildēt, bet, kad iestājās krēsla, vairs neko nevarēju darīt. Pēc tam bija neliela pauze, bet kopš 2014. gada fotografēšana ir mana ikdiena.

Ar savām fotogrāfijām citiem gribu parādīt to, kas notiek dabā, kādi manā apkārtnē mīt dzīvnieki un putni. Citreiz, kad brauc ar auto pa šoseju, liekas, ka nekā jau tajā mežā nav, tik kāda puķe ceļmalā aug, bet patiesībā tur atveras cita pasaule. Kad biežāk ej uz mežu, gan rīta, gan vakara stundās, vari daudz ko ieraudzīt. Atceros, ka mana pirmā fotogrāfija bija ar bebru, kas tikko bija izlīdis no ūdens. Tobrīd vēl bebrus daudz nemedīja un tie bija gana lielā skaitā savairojušies.

Kādi dzīvnieku un putnu fotografēšanā ir paši svarīgākie priekšnoteikumi?

Dzīvnieku un putnu fotografēšana atšķiras. Ja vēlies fotografēt dzīvniekus, tad nepieciešams labi pārzināt apkārtni, kur tie mīt, lai varētu uztaisīt slēpni vai nomaskēties un gaidīt, kad tie parādīsies. Ja nekusties, ir daudzmaz nosegta seja un rokas un dzīvnieks tevi nesaož, tad viņu var gana droši fotografēt. Savukārt putni ir manīgāki. Laukos un mežā viņus ļoti grūti nofotografēt, jo viņi ļoti labi visu redz. Pilsētā putnus fotografēt ir vieglāk, jo tie jau ir pieraduši pie cilvēkiem. Ir vieglāk pieiet klāt, jo viņi nav tik bailīgi. Tas ļauj fotogrāfam putnus bildēt tā, kā vien pašam patīk.

Mežā parasti izvietoju slēpņus pie alām, kurās mīt āpši, lapsas vai jenotsuņi. Kad atrodu alu, vispirms uzlieku tās tuvumā teltsveida slēpni, lai dzīvnieki pie tā pierastu un neuztvertu to kā kaut kādu draudu. Pēc kāda laika pašam jānokļūst slēpnī tā, lai tevi dzīvnieks nepamanītu. Tas var būt gan agri no rīta, gan vakara stundās. Citreiz arī pa dienu dodos uz slēpni un pacietīgi gaidu. Turpretim, lai nofotografētu citus zvērus, slēpni varu pārvietot kādā laukmalā, zinot, ka dzīvnieki turp nāk baroties. Parasti jau dzīvnieki nakts stundās ir ārā uz lauka. Vēl slēpni var izvietot kaut kur mežā, kur dzīvnieki iemīļojuši uzturēties. Var arī mežā kameras izvietot, lai attālināti varētu redzēt takas un kas pa tām staigā.

Lai iegūtu labus fotokadrus, ir labi jāpārzina apkārtne, kurā dodies fotografēt dzīvo dabu. Bez slēpņa noder arī speciāli apģērbi, kas palīdz palikt dzīvniekam nepamanītam. Tādu pilnīgi nomaskētu apģērbu izmantoju tikai tad, ja mežā gribu ilgāk sēdēt bez slēpņa, piemēram, uz kāda nogāzta koka. Sēdi, gaidi, un, ja palaimējas, kāds dzīvnieks var paiet tev garām. Man ir bijis, ka mazs vilcēns pienāk klāt. Viņš jau cilvēku nav redzējis, nesaož, tāpēc nemaz mani nepamanīja.

Kādi ir lielākie izaicinājumi dabas fotogrāfa ikdienā?

Tas, kā ikdienu savienot ar fotografēšanu, jo uz mežu dodos agrās rīta stundās un mājās pārrodos arī vēlu. Darbs, ģimene un fotografēšana – tas viss kaut kā jāapvieno. Lai vasarā kaut ko varētu nofotografēt, mežā jābūt jau trijos naktī. Rudens mēnešos mazliet vienkāršāk – tad uz mežu dodos ap pieciem vai sešiem no rīta. Ziemā arī fotografēju, bet vienīgi tad, kad ir sniegs, jo tad ir gaišāks un labāk var redzēt dzīvnieku pēdas. Tādā laikā, kāds ir šobrīd, kad visu laiku ir tumšs, ir gana grūti kaut ko nofotografēt, jo tumsā grūti iegūt labas kvalitātes kadrus. Tāpēc parasti februārī, kad dienas paliek garākas un ja vēl ir sniegs, dodos uz mežu. Aktīvā sezona, kad dodos regulāri uz mežu fotografēt, ir no augusta beigām līdz novembrim un no februāra līdz maija beigām. Protams, pavasaros, ja ir slikts laiks, tad kādu dienu izlaižu, taču, kad rudenī ir briežu bauru laiks, tad arī lietainās dienās dodos uz mežu. Man tas ir kā atvaļinājums, atpūta no ikdienas rutīnas. Ja vēl izdodas kaut ko nofotografēt, tad ir pavisam labi.

Parasti pie lapsām un āpšiem nākas slēpnī sēdēt visilgāk. Vidēji tās ir divas vai trīs stundas, taču, gaidot izlienam no alas lapsēnus, ir nācies pat četras stundas gaidīt. Ilgāk jau grūti nosēdēt. Pusotrs mēnesis ir tas laika posms, kad lapsēni ir mazi un tos var ieraudzīt dauzāmies savā starpā alas tuvumā. Ja katru dienu pusotru mēnesi dodies uz četrām stundām mežā, tad var parēķināt, cik daudz laika paiet, lai iegūtu bildes ar lapsēniem. Ir arī reizes, kad nosēdi tās četras stundas, bet lapsēni tā arī neparādās.

Vai jūsu fotogrāfa gaitās ir bijis kāds piedzīvojums ar asām izjūtām?

Ir nācies piedzīvot dažādus atgadījumus. Vienreiz, kamēr ziemā bildēju stirnas, dzirdu – no mugurpuses kaut kas švīkst pa sniegu. Pagriežos un redzu, ka man virsū skrien vilks. Tā kā biju baltā maskēšanās tērpā, viņš mani uzreiz nepamanīja. Protams, pēc tam, kad jau bija apmēram astoņu metru attālumā no manis, viņš saprata, strauji sabremzēja un aizmuka. Ir atgadījies, ka man virsū skrien arī alnis. Briežu bauru laikā biju ielīdis krūmos, ūdenī līdz ceļiem, pēkšņi dzirdu, ka kaut kas tuvojas. Ieraugu, ka skrien alnis, bet, tā kā esmu nomaskējies un līdz ceļiem ūdenī, īsti nevaru nekur aizskriet no tik liela dzīvnieka. Labi, ka tomēr kādu piecu metru attālumā no manis viņš apstājās, citādi būtu notriekts. Esmu arī mežacūku ar sivēniem sastapis. Ir tumšs, dzirdu, ka no mugurpuses nāk sivēni rukšķēdami, taču tādā gadījumā es sāku trokšņot, jo tumsā dzīvnieks var tevi nepamanīt un uzskriet virsū.

Esot vienam mežā, arī naktī, baiļu man nav. Biežāk nākas satrūkties, kad ej pa mežu un pēkšņi pie tavām kājām strauji paceļas mežirbe. Troksnis, kas rodas, negaidīti putnam paceļoties, var mani nobiedēt.

Kad bija pēdējā reize, kad daba jūs patiešām pārsteidza?

Jau iepriekš minētais bauru laiks, kad brieži ir visaktīvākie un tos kuplā skaitā var vienkopus sastapt. Ir bijis, ka deviņi brieži ganās pāris hektāros. Tie kaujas savā starpā, tam pa vidu vēl govis, kuras viņi aplec, un tu tajā visā esi iekšā. Vēl viss tādā krēslā un miglā. Tāds mirklis kā no pasakas! Ko tādu var redzēt tikai mežā, nekur citur to neredzēsi.

Visu laiku gaidu, kad manā ceļā trāpīsies lācis, bet speciāli braukt uz otru Latvijas galu, lai tikai to nobildētu, īsti nav sanācis. Man patīk doties fotografēt savā pagastā, kaut kur citur braukt tā īsti neraujos. Man ļoti patīk fotografēt lapsēnus. Uzskatu, ka tās man ir vienas no labākajām fotogrāfijām. Katru gadu meklēju alas, lai varētu tos mazos lapsēnus sabildēt, jo ir bezgala interesanti viņus vērot. Vienīgi tās alas ir grūti atrast, lai reizē bildei būtu pareizais rakurss. Protams, arī brieži ir mani favorīti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena