Ir tik jauki šķirstīt senu grāmatu - atrast tajā sakaltušas lapiņas, pabālējušus ziedus, ko, iespējams, tur ieliki bērnībā vai ko izdarīja kāds no taviem radiniekiem. Varbūt mamma vai pat vecmāmiņa jaunībā? Savulaik liels izaicinājums man šķita saglabāt ne tikai auga tekstūru, bet arī panākt, lai neizbalē krāsa. Vēl arī tas, ka sulīgu augu nospiešana bojāja grāmatu un uz lapām palika zaļgani vai krāsaini plankumi, kas vēlāk pārvērtās brūnos pleķos. Es tolaik nezināju, ka augiem, lai tie kvalitatīvi izkaltētos, ir nepieciešama vēdināšana!
No bilžu grāmatas līdz sugu noteicējam
Par herbāriju uzskatāma noteiktam nolūkam ievāktu, izžāvētu un presētu augu kolekcija. Tāpat par herbāriju dēvē telpu vai pat iestādi, kurā glabājas šāda augu kolekcija. Vēsture liecina, ka herbārija aizsākumi var tikt attiecināti gan uz grāmatām ar primitīviem zīmējumiem par augiem un to īpašībām, gan uz seniem dārziem, kuros audzēja ārstnieciskus augus agrīnās medicīnas un tās pārzinātāju vajadzībām.
Taču, kad viduslaikos aizsākās jau zinātniska dabas pētīšana, tapa arī senākais herbārijs, kur augi tika zīmēti no dabas, pārtopot jau par priekštečiem mūslaiku augu noteicējiem. XVI gadsimtā datēts arī senākais mūsdienās zināmais un vēl joprojām apskatāmais herbārijs, kas glabājas kādā Romas bibliotēkā.
Savukārt Latvijā par senāko herbāriju uzskatāms aptiekāra un pirmā akadēmiski izglītotā Rīgas dabaszinātnieka Jākoba Benjamina Fišera 1797. gadā publiskotais darbs - Vidzemes un Igaunijas augu herbārijs Flora livonica exhibens plantae Livonia Esthonique sponte nascentes. Kā atklāj Latvijas Universitātes (LU) Botānikas muzeja vadītāja Irēna Berga, XIX gadsimtā līdz ar Rīgas Dabaspētnieku biedrības nodibināšanu pulcējās dažādu profesiju pārstāvji, kurus vienoja kopīga vēlme - apceļot un pētīt Latvijas dabu. Tas bija laiks, kad pirmais latviešu izcelsmes dabas pētnieks un pirmās botānikas mācību grāmatas latviešu valodā autors Jānis Ilsters, dzīvodams Pļaviņās un Vestienā, savācis plašu 18 sējumos mērāmu herbāriju, kas glabājas LU Botānikas muzeja un Latvijas Dabas muzeja fondos.
Zinātnei vai skaistumam
Herbārija izveidei var būs divi mērķi: zinātniski vai estētiski. Pirmkārt, tā ir iespēja pētīt sugas un datēt to izplatību zinātniskiem un mācību nolūkiem. Otrkārt, tā ir iespēja baudīt dabas skaistumu, vaļasprieka līmenī ievācot sev tīkamos augus iemūžināšanai savā personiskajā herbārijā.
«Ja herbāriju veidojat savam priekam, nevis zinātniskiem vai mācību nolūkiem, to var veidot tā, kā pašam patīk. Galvenais, lai tas sagādā pašam prieku vai kļūst par atmiņu kādam notikumam vai ceļojumam,» stāsta LU Botānikas muzeja vadītāja Irēna Berga un atklāj, ka pat Rainis savulaik ievācis un herbarizējis augus, atrazdamies trimdā.
Ja herbārijam augus sagatavo prasmīgi, herbārijs var kalpot simtiem gadu, tādējādi ne tikai iemūžinot pašreizējo floras daudzveidību, bet arī pārtopot par praktisku ieskatu dabas bioloģiskajā daudzveidībā noteiktā laikposmā. Lielākoties zinātniskiem mērķiem veidotie herbāriji atrodami daudzās pasaules universitātēs, arī dabas muzejos un botānisko dārzu pārraudzībā. Piemēram, LU Botānikas muzejā pašreiz iespējams apskatīt gan XIX gadsimta dabaspētnieku vāktās, gan XX gadsimta mācībspēku un studentu sagatavotās herbārija kolekcijas, kas veido ap 176 000 herbārija paraugu ar sūnām, paparžaugiem, kailsēkļiem, ziedaugiem, kā arī ķērpjiem, sēnēm, aļģēm gan no Latvijas un kaimiņvalstīm, gan no Āzijas valstīm, Austrālijas un Amerikas. Turpat apskatāmi arī seni priekšmeti, kas izmantoti augu herbarizēšanai. Turpretī aizvien biežāk tīmeklī atrodami digitāli apskatāmi virtuālie herbāriji, ļaujot iepazīt pasaules augu valsts daudzveidību visā tās krāšņumā, pat sēžot mājās pie sava datora.
Vietnē Pinterest var atrast daudz radošu ideju, kā izmantot herbarizētos augus dažādu gleznu, kolāžu, mājas dekoru veidošanai. Idejas ir atraktīvas - no laminēšanas līdz ievietošanai zem stikla detaļām auskaros, medaljonos, gredzenos. Vērts ielūkoties un darboties kopā ar bērniem.
«Sliktākais, kas var notikt ar herbārijam paredzētajiem augiem, ir to sapelēšana. Tāpēc, kad augs ievietots starp papīra loksnēm vai laikrakstu lapām presēšanai, tas ik pēc dažām dienām jāpārcilā un jānomaina mitrās papīra loksnes uz sausām, tā pasargājot augu no pelēšanas. Līdz ar to vislabāk augus herbārijam ievākt sausā, saulainā dienā, kad tam ir ziedēšanas laiks. Turpretī gatavo herbāriju vislabāk uzglabāt mapēs: katru augu atsevišķi izvietojot uz stingrāka papīra loksnēm, atstājot tos brīvi vai arī nostiprinot, piemēram, piešujot augu pie pamatnes,» iesaka I. Berga. Ja tomēr ir vēlme papildināt savu herbāriju ar ziņām par augu, jāizmanto augu noteicējs. Vēl joprojām populārākā un uzticamākā augu noteikšanai izmantojamā grāmata ir 1980. gada izdevums Latvijas PSR augu noteicējs, ko veidojušas A. Pētersone un K. Birkmane.
Var izmantot arī enciklopēdiju Latvijas augi (888 lpp., Gandrs, 2014), kurā apkopotas visas savvaļā atrodamās augu sugas Latvijā (ap 1800), kā arī veģetācijas (meži, pļavas, purvi, kāpas) pamatveidi, iekļaujot to fotoattēlus. Grāmata ir pirmais šāda apjoma izdevums Latvijā. Tās autors - Normunds Priedītis. Enciklopēdija domāta visplašākajam lietotāju lokam patstāvīgai augu noteikšanai dabā.
Dažādas vārdnīcas un tematiskie saraksti sniedz papildu ziņas par augu daudzveidību, nosaukumiem sešās svešvalodās un Sarkanajā grāmatā ierakstītajām sugām. Katras sugas izskata aprakstu papildina biotopu uzskaitījums, kuros tā atrodama, norādes par biežumu un īpašo pazīmju uzskaitījums atšķiršanai no līdzīgām vai sistemātiski tuvām sugām. Enciklopēdija sastāv no četrām daļām: ievaddaļa (40 lpp.), sugu izklāsts (754 lpp.), veģetācijas apskats (70 lpp.), nosaukumu rādītājs (24 lpp.). Enciklopēdiju Latvijas augi ilustrē 2582 fotoattēli un 1486 kartes. Informāciju par augu sugu daudzveidību un to specifiskajām īpašībām var meklēt arī interneta vietnē www.latvijasdaba.lv.