Sapratās bez vārdiem
Lai gan saule jau labu laiku kā bija norietējusi, rosība uz ceļa nebija mitējusies. Šķita, ka šoferi saprotas bez vārdiem, - skaidrs, ka tie, kuru spidometra rādītājs pakāpies virs atļautā, steidzas meklēt pazudušo puiku, bet tie, kuri dodas citur, saprotoši savu spēkratu pavirzīja sāņus. Ceļā, tāpat kā uz vietas, cilvēki runāja maz, vien ik pēc pāris minūtēm izskanēja: «Nu, ko raksta, nav atradies?» Atbildē jau padsmito reizi dzirdot mazliet pieklusinātu «nē». Jāatzīmē, ka ceļš nebija drūms, tas drīzāk bija mulsinošs - tikko satikušies sveši cilvēki, kas dienas laikā katrs noguruši savā darba vietā, nu, atstājuši silto segu, brauc uz vietu, kuru tā lāgā pat atsakās uzrādīt GPS navigators.
Gaisā, šķeļot tumsu, sveicināja Nacionālo bruņoto spēku helikopters. Izdzirdot tā skaņu, ieraugot ļaužu pūļus un lukturīšu gaismas mežā, kļuva baisi. Sākotnējā informācija plašsaziņas līdzekļos bija skopa, bet norādītās koordinātas kļūdainas, šā iemesla dēļ ar prāvu pulku citu brīvprātīgo attapāmies uz ceļa krietnu gabalu no patiesā koordinācijas punkta. Zvanot uz medijos norādīto tālruni, sieviete otrā galā paskaidroja, ka īstā adrese ir VEF-Biķernieki, 10. iela un nams, kura numuru vairs nav izdevies paturēt prātā. Izskaidrot, kā tur nokļūt, gan balss klausulē nevarēja.
Pēc pirmās komunikāciju kļūmes īsto vietu izdevās atrast, taču tur acīm pavērās negaidīts skats - rindā pie Rūdolfa vecāku mājas stāvēja vairāk nekā simts cilvēku, gaidot, kad viņus sadalīs grupās un ļaus ķerties klāt meklēšanai. Rindas galā esošie savu kārtu gaidot jau tuvu pie divām stundām. Daži jau bija pamanījušies kļūt visai ērcīgi, taču pūli nomierināja vīrietis armijas tērpā, kurš atgādināja, kāpēc esam sapulcējušies, un piebilda, ka viņš instruē brīvprātīgos jau ceturto stundu, bet rinda mazāka nekļūst.
Jau vēlāk, sazinoties ar Valsts policijas (VP) pārstāvi Dairi Anučinu, noskaidroju, ka brīvprātīgo skaits bija pārsteidzoši liels, tāpēc neiztika bez aizķeršanās. Viņš norādīja, ka kopumā operācija esot vērtējama kā izdevusies. VP ņems vērā šo pieredzi un domās, kā nākotnē šādas operācijas padarīt vēl efektīvākas.
Pasaule sadodas rokās
Kad beidzot militāristu pavadībā pārdesmit cilvēku grupa, kurā biju iedalīta, sasniedza mums atvēlēto perimetru, situācija ieguva «seju» - biezs, tumšs, slapjš mežs un, iespējams, kaut kur tā vidū sēž gaišmatains mazulis. Pirms, gluži kā drāšu sukas sari, sākām «ķemmēt» teritoriju, no kādas rācijas atskanēja ziņa, ka pie upes atrasta bērna cepurīte. Tiesa, drīz izrādījās, ka tā nav īstā. Vien pārdesmit soļu no manis brida vīrietis uzvalkā, kurš šurp attraucies tieši no ofisa. Iespējams, viņa kurpes nākamajā rītā vairs nebija lietojamas. Kāds savukārt pavēstīja, ka viņam pilnas kabatas konfekšu - lai iepriecinātu mazo, kad atradīs.
Mežā puikas nebija. Iznākot no biezokņa līdz pēdējai vīlītei slapji, nepazīstami cilvēki cits no cita notīrīja zirnekļu tīklus, mazliet skuma, ka neko neatrada, bet priecājās, ka puika, iespējams, ir mazāk bīstamā vietā. Gar ciema nelielajām ielām nebeidzamās strīpās stāvēja automobiļi - interesanti, ka ne vien ar Latvijas, bet arī ar Krievijas, Lietuvas un Polijas numuriem. «Atradīs līdz ar pirmajiem saules stariem, tagad ir par tumšu,» atskanēja kāda balss no pūļa, un visi vienprātīgi pamāja ar galvu. Slapjie un nogurušie devās mājup, jo pēc pāris stundām bija jādodas uz darbu, viņus nomainīja jauns brīvprātīgo vilnis.
Gaisma sev līdzi nenesa labo vēsti, un gan ielās, gan pamestos namos un pļavās joprojām skanēja: «Rūdolf? Kur tu esi? Rūdolf?»
Ziņu, ka mazais jau tup karavīra rokās, saņēmu, kad, pārvilkusi sausas drēbes, atkārtoti no Rīgas devos uz Saulkrastiem. Informāciju ar smaidu sejā apstiprināja arī uz ceļa sastaptie zemessargi. Priecīgo notikumu steidzu stāstīt ikvienam, ko sastapu, kāds atviegloti izvilka no kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja, cits atplauka priekā, bet vēl kāds noteica, ka beidzot var doties uz darbu. Neviens no sastaptajiem neiedomājās doties uz koordinācijas punktu, kur pavisam noteikti mazo varēja skatīt arī vaigā, - šajā cīņā trofejas nav vajadzīgas. Iespējams, tieši šādi domāja arī Rūdolfa atradējs, kurš puiku nekavējoties nodeva karavīra rokās, bet pats uzkāpa uz velosipēda uz devās prom.