Grupas Prāta vētra koncertēšana Krievijā, komponista Imanta Kalniņa labvēlīgā attieksme pret šo kaimiņvalsti, aktiera Buļa dalība teātra festivālā Krimā, Illariona Girsa demonstratīvā pilsoņa pases dedzināšana, ziņa par 250 bēgļu uzņemšanu divu gadu laikā un Nacionālās apvienības rīkotie protesti pret valdības politiku šajā jautājumā... Varētu skaitīt vēl un vēl tos atsevišķos gadījumus, kas pēdējā laikā Latvijas sabiedrības prātos raisījuši sprādzienam līdzīgu efektu. Visus tos vieno sašutuma pilnie: kā tā var? Tas ir pretēji mūsu vērtībām un kopīgajai attieksmei! Sodīt, padzīt ikvienu, kas atļaujas vai pieļauj ko tādu!
Pēc būtības tas ir jautājums, cik brīvi jūtamies paši un cik lielu savas rīcības brīvību novēlam citiem. Cik stabila ir mūsu pašapziņa. Vai tiešām demokrātija ar viedokļu dažādību un izpausmes brīvību lielai daļai sabiedrības ir kā milzu slogs, un atkal esam noilgojušies pēc vienota «pareizā viedokļa» visos valstiski svarīgākajos jautājumos? Un te pat nevar nošķirt, vai neiecietības pret citādo lielākie kultivētāji ir liberāļi vai konservatīvie, - iespējams tāpēc, ka «tīrā veidā» tādi nav ne vieni, ne otri, visu attieksmē jūtams arī sociālistiskās pagātnes uzslāņojums.
Dzīvojam informatīvi pārblīvētā pasaulē un pārlieku lielu nozīmi mēdzam piešķirt atsevišķiem faktiem, indivīdu rīcībai. Ja tā nav pieņemama, paši savos prātos uzpūšam problēmu kā milzu balonu... Bet balons, šis nelielais gumijas gabaliņš, kā zināms, kļūst liels un iespaidīgs tikai tad, kad to paši piepūšam. No kā tad iespaidojamies? No savas elpas.
Dzird sakām, ka mediji par notikumiem ne tā ziņojot, ne tā interpretējot. Nav tiesa. Mediji gan joprojām ir galvenais padziļinātas informācijas avots, taču ne vienīgais. Internets ir pavēris iespēju ikvienam būt gan par jaunumu vēstītāju, gan vērtētāju. Problēma, ka neprotam šajā informācijas un viedokļu dažādībā dzīvot. Uztveram selektīvi - pamatā to, kas atbilst vai - tieši otrādi - radikāli neatbilst mūsu priekšstatiem par lietu kārtību, attiecīgi - stiprinot pārliecību vai rosinot protestu. Pietrūkst spējas nofiltrēt būtisko no nebūtiskā, vienlīdz objektīvi vērtēt procesus no visdažādākajiem aspektiem, ņemot vērā arī iesaistīto pušu intereses. Tostarp politiķu, kas manipulē ar sabiedrisko domu, vai mākslinieku, kas, būdami tālu no politikas, nemana, ka tiek ideoloģiski izmantoti, un uzstāšanos ārzemēs redz vien kā iespēju nopelnīt.
Tiesa, arī histērija par citu rīcību ir daļa no mūsu brīvībām. Vienīgi gribētos, lai tā nekļūst par ieroci, ko vērš pret mums pašiem, kā tas var sanākt ar valdības partijas saukāšanu par nacistiem.