Šobrīd izdarītas vien mazās lietiņas, piemēram, par medikamentu saņemšanu no trešajām valstīm...
Tas pamatā skar sūtījumus no Krievijas?
Patiesībā tas attiecas uz C hepatīta medikamentiem, kas nāk no Indijas. Tas nav īsti stāsts par Krieviju šajā gadījumā. Bet, ja runājam par lielajām lietām, ko es gribētu mainīt, tā ir pārorientēšanās no kvantitātes uz kvalitāti. Pašā sistēmā mainīt to, ka mēs šobrīd skatāmies uz pacientu kā uz objektu, kuram vajag kaut kādu konkrētu manipulāciju skaitu, kaut pareizāk būtu rūpēties, lai pacients sasniedz noteiktu veselības stāvokli. Kaut kur jau bija apšaubīts, ka tā reforma nebūšot pietiekami spēcīga un ka nebūšot pārmaiņu. Tieši otrādi - man liekas, ka tas galvenais, kas ir jāmaina, ka mēs nevis iepērkam kaut ko nezināmu, bet gan ka mums ir skaidrs standarts, ko valsts grib iepirkt, kāda ir cena par to, un tad lai arī ir konkurence par šo pakalpojumu. Jā, mums ir droši vien jāsargā stacionāru sadaļa, kur ir koncentrēti unikāli specifiskie pakalpojumi, bet ambulatoro pakalpojumu jomā jābūt konkurencei neatkarīgi no īpašuma formas, balstoties pamatā uz kvalitāti un cenu.
Procesu var nomērīt konkrētā izmeklējumu skaitā. Kā var nomērīt uz rezultātu - veselu cilvēku - orientētu iepirkumu?
Pirms sarunas ar jums es diskutēju ar zobārstiem par bērnu zobiem, kas ir aktuāla lieta. Bija jautājums - ja bērns pēc tikko ieliktas plombas trīs mēnešu laikā nāk atkārtoti tajā pašā zobā likt plombu, vai attiecīgā procedūra bijusi pietiekami kvalitatīva? Protams, var būt dažādi apstākļi, bet, ja šādas situācijas atkārtojas, tātad kaut kas nav kārtībā ar pakalpojumu. Vai, ja mēs skatāmies uz to, kādas ir biežākās sūdzības saistībā ar izmeklējumiem, - reģionā tikusi veikta, piemēram, magnētiskā rezonanse, pacients atbrauc uz Universitātes slimnīcu, un viņam šo izmeklējumu taisa atkal no jauna.
Vai tas drīzāk nav jautājums par e-veselības lēno ieviešanu, kā dēļ dažādiem speciālistiem nav pieejama visa informācija par pacientam veiktajiem izmeklējumiem?
Ne vienmēr. Stāsts ir arī par to, vai mums vienmēr ir skaidrs, ko no tā izmeklējuma gribam iegūt. Tātad: vai tikai vienkārši esam pateikuši, ka mums vajag bildi, vai arī esam iepirkuši attēlu konkrētos griezumos ar ļoti skaidru protokolu, kādam par to ir jābūt aprakstam. Protams, tas, ko jūs sakāt, ka vēl vieglāk, ja ir e-veselība un viss ir vienotā sistēmā, un uzreiz var paskatīties, bet tik un tā jābūt standartam, kā konkrēti uzdevumi jāapraksta, lai dažādiem ārstiem neatšķiras viedoklis. Tāpēc runājam ar speciālistu asociācijām, ka jāļauj tām pašām definēt kritērijus, jo viņi ir viskompetentākie šajā ziņā.
Atšķirībā no iepriekšējā ministra, kurš pats visu gribēja izlemt, jūs lemšanu vairāk deleģējat dažādu jomu ekspertiem?
Absolūti noteikti. Ministra funkcija manā skatījumā ir mācēt salikt cilvēkus kopā, pārraudzīt, lai visa nozare attīstītos. Protams, grūtības rada tas, ka no vienas puses ir pacienti ar savām vajadzībām, no otras - ārsti. Man ir jābūt par abiem. Tomēr manā skatījumā šobrīd svarīgākais, lai mēs sākam skatīties no pacienta pozīcijas, lai process, ko veicam, piemēram, pasūtot pakalpojumu, ir orientēts uz to, kāds būs pacienta ieguvums. Līdz ar to ļoti svarīgs ir arī pakalpojumu izvietojums - jāsaprot, ka pacients ir ne tikai Rīgā, bet arī visā pārējā Latvijā, mums ir ļoti skaidri jāpasaka, kurā vietā kādi pakalpojumi tiks sniegti. Šajā ziņā mēs gaidām Pasaules Bankas ekspertu ziņojumu, kādam ir jābūt pakalpojumu klāstam un kurās vietās.
Jebkuri uzlabojumi prasa papildu finanšu ieguldījumus. Zinām, ka ekonomika neattīstās tik strauji, kā gribētos. Tiksiet galā, ja naudas nebūs tik daudz, cik vajag?
Brīnumi nevar notikt, ja nebūs naudas. Es ļoti ceru, ka man izdosies pierādīt tās nepieciešamību un vismaz nākamajā gadā noteikti būs iespēja dabūt papildu finansējumu. Esmu noskaņota arī parādīt, kur līdzekļus ieguldām un kāds būs rezultāts.
Kādas ir galvenās prioritātes?
Onkoloģiskie pacienti, grūtniecības vadība, ģimenes ārsti un neatliekamā palīdzība - tur redzu pašas akūtākās vajadzības. Mērķus pati sev esmu iedalījusi trīs termiņos - tādi, kuros ātri jāsasniedz rezultāti, tad vidējā termiņā un ilgtermiņā sasniedzamie rezultāti. Ja runājam par īstermiņa, ātri ieviešamas pārmaiņas onkoloģijas jomā - lai pacienti tiek uz izmeklējumiem desmit dienu laikā.
Skaisti skan. Kā to panākt?
Vispirms jānodefinē, kādam izmeklējumam ir jābūt un ko no tā sagaidām. Lai nebūtu dubulto izmeklējumu. Ja mums gadā tiek reģistrēti aptuveni 11 tūkstoši jaunu onkoloģisko pacientu un apmēram par 22 tūkstošiem ir izteiktas aizdomas, ir ļoti svarīgi, lai gan ārstam ir iespēja ātri pārbaudīt, vai tās aizdomas apstiprinās vai ne, gan pacientam, kuram tādas ir izteiktas.
Nākamā prioritāte ir grūtniecības aprūpe un vadība, ņemot vērā, ka mums disbalansa tarifā dēļ ir problēmas ar ginekologiem stacionāros. Vēl prioritāte ir neatliekamā palīdzība, kas ir tā slimnīcas sadaļa, kura uzņem pacientus 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā režīmā, - tur diezgan lielas problēmas ar cilvēku resursiem. Ceturtais, kas ļoti cieši saistīts ar iepriekšējo, ir ģimenes ārstu stiprināšana - ja mēs runājam par tiem kā par piramīdas pamatni, tai jābūt pietiekami stiprai, lai visa konstrukcija stabili turētos. Jāsaprot, ka jebkuras jomas speciālists konsultē tikai par kaut kādu ļoti konkrētu saslimšanu, bet ģimenes ārsts seko līdzi pacienta veselībai kopumā. Un mums ir labi, gudri un lieliski ģimenes ārsti.
Ir labi, gudri un lieliski?
Lielākā daļa - noteikti!
Ik pa brīdim arī ģimenes ārstu godaprāts ticis apšaubīts, bijuši skandāli par pacientu vizīšu pierakstījumiem...
Ziniet, es cilvēkiem ticu, vismaz līdz brīdim, kamēr viņi nav pierādījuši, ka pelnījuši citu attieksmi. Šobrīd esam labi sākuši sarunas, un es domāju, ka mums abpusēji ir vēlme darbu padarīt labi.
Atgriezīsimies pie prioritātēm. Nosaucāt ātri veicamos darbus, kas tālāk?
Ja runājam par vidēja termiņa mērķiem, tie visi saistīti ar valdības rīcības plānā noteiktajiem uzdevumiem, tā ir visu tarifu pārskatīšana. Te ir arī jautājums par to, kā to darām, par papildu finansējumu, finansēšanas modeli, pakalpojumu izvietojumu visā Latvijā.
Savukārt ilgtermiņa mērķi ir tie, kuru sasniegšanā darbs jāiegulda jau tagad, bet atdeve būs vēlāk, varbūt pat pēc 10-20 gadiem, - tā ir sabiedrības veselība, veselīgs uzturs, aktīvs dzīvesveids, sports, kaitīgo ieradumu mazināšana, tāpat arī rezidentūras pilnveidošana.
Augstskolu vadītāji saka, ka ārstus sagatavojot pietiekamā skaitā, taču tā vājā vieta ir tieši nupat pieminētās rezidentūras iespēju trūkums.
No tiem, kas šobrīd pabeidz studijas, ne visi tiek rezidentūrā. Atlikums patlaban ir kādi 20 procenti, un mums ir jāsaprot, kādā veidā nodrošināsim rezidentūras vietas, ja reiz studiju vietas mēs kā valsts esam pasūtījuši. To svarīgi izrunāt ar abām augstskolām. Attiecībā uz rezidentūras beidzējiem, protams, nepieciešama arī ļoti stingra motivācijas programma - ja cilvēks 13 gadu mācījies, ir visai neloģiski piedāvāt viņam darbu ar ļoti mazu iztiku, īpaši, ja tas ir kaut kur reģionā, kur viņam nav pat iespēju cita veida piestrādēm. Te ir nepieciešama ļoti cieša sadarbība ar pašvaldībām. Ir ļoti labi piemēri. Liepāja ir ļoti daudz darījusi, lai rezidentūras beidzēji dotos pie viņiem. Es zinu, ka Madonā ir īpaša programma, pašvaldības arī citur sāk aktivizēties, un es domāju, ka kaut ko panākt, cilvēkus aicinot pie sevis, var nevis ar pātagas mehānismu, bet tiešām pareiziem motivatoriem. Bet līdz ar to atkal jāatgriežas pie viena un tā paša jautājuma par finansējumu.
Lai piesaistītu speciālistus ārpus Rīgas, tiem jāmaksā lielākas algas nekā galvaspilsētā?
Šobrīd jau rezidentiem tas tā ir - ja dodas uz reģionu, ir lielāka samaksa. Jau šobrīd ir koeficients arī lauku ģimenes ārstiem - ņemot vērā, ka viņiem ir mazākas prakses, bet kapitācijas nauda atkarīga no tā, cik ģimenes ārstam ir pacientu. Ja mēs runājam par finansēšanas modeli, viena no svarīgajām lietām ir, ka mēs nodrošinām pieejamību visā Latvijas teritorijā. Mēs zinām, ka apdzīvotības blīvums dažos reģionos ir... tāds, kāds nu tas ir. Jāsaprot, kā arī tajās vietās vislabāk nodrošināt pakalpojumu pieejamību, kaut, no otras puses, mēs neesam arī tik bagāti, lai uz desmit cilvēkiem turētu ārstu.
Bet ir arī pretējs process - kaut reģionos speciālisti ir pieejami, cilvēki vienalga tendēti braukt pie centra - universitāšu slimnīcu - ārstiem pat varbūt arī nebūtisku saslimšanu gadījumos. Pie šiem speciālistiem veidojas rindas, tā riskam visvairāk pakļaujot smagāk slimos.
Tas ir zināmā mērā paradokss. Viens iemesls tam ir informācijas sniegšanā iedzīvotājiem par to, kur viņi var saņemt attiecīgos pakalpojumus, negaidot lielās rindās.
Vajag tādu kā vienas pieturas aģentūru?
Nacionālais veselības dienests, kas uztur informāciju par rindām pie ārstiem, savā ziņā ir šāda vienas pieturas aģentūra. Varbūt tā informācija, kas ir viņu rīcībā, nav viegli atrodama, par to ar viņiem jau esam runājuši, bet tas nav pats sarežģītākais un finanšu ietilpīgākais, ko vajadzētu mainīt, lai cilvēki var saprast, kur iespējams ātrāk saņemt pakalpojumu. Ir viens labs piemērs: vecāki, kuru bērniem ir kādas problēmas ar redzi, grib nokļūt tieši pie Bērnu slimnīcas acu ārsta, kaut būtībā Bērnu slimnīcas acu ārsts darbojas jau terciārajā līmenī - kad ir būtiska pataloģija, kas ārstējama šādā slimnīcā. Uz profilaktiskajām apskatēm pacienti var doties pie poliklīnikā strādājoša ārsta, kuram tāpat ir līgums ar valsti un kur nav rindas. Galvenais ir mācēt to atrast.
Tas, ko sakāt par citādu pieeju, pārmaiņām, ko gribat īstenot, - vai nevarējāt to panākt jau iepriekš, kad bijāt ministra padomniece?
Es biju ministra padomniece trīs mēnešus, tas laiks bija ļoti īss. Un jūs jau zināt, ka padomnieka lielākā priekšrocība - viņš var dot padomus, un ministram pašam ir izvēle, tajos ieklausīties vai ne.
Kā jūs domājat, vai pie mums veselības ministri nemainās pārāk bieži? Katrs nāk ar savu skatījumu, nosprauž tādu kā vektoru, nākamais to aplauž, fokusējas uz citu virzienu, tad arī veidojas sajūta, ka reformas ir mūžīgas un varbūt pat bezjēdzīgas, jo pretrunīgas. Jums jau arī atlikuši vien pāris gadu līdz vēlēšanām.
Protams, veselības joma īpaši no tā cietusi. Vidējais ministra darbības termiņš ir ap pusotru gadu. Man liekas, ka ir svarīgi, lai tiek ievērota pēctecība tajās lietās, kas labi aizsāktas. Arī es redzu, ka turpināmas visas tās iniciatīvas, kas saistītas ar sabiedrības veselību, - gan veselīgā ēdināšana, gan sportiskās aktivitātes, kaitīgo ieradumu mazināšana, grūtnieču izglītošana par specifiskajiem uztura jautājumiem. Efektu no tā mēs redzēsim pēc 10-15-20 gadiem.
Ja ministrs amatā ir uz pusotru vai diviem gadiem, viņš nemaz nav tendēts domāt tādā perspektīvā.
Tas droši vien atkarīgs no paša cilvēka.
Kopumā šobrīd situācija veselības aprūpē ir tik slikta, ka varbūt mēs līdz galam pat neapjaušam, cik. To var secināt kaut vai no daudzajām sūdzībām par ārstu un pacientu attiecībām.
Iemesli?
Ilgstoša hroniska finansējuma nepietiekamība, kas bijusi veselības aprūpē, ir radījusi vilšanās sajūtu arī ārstos. Jo daudzi strādā tiešām par ļoti zemu atalgojumu, nemaz nerunājot par vidējo medicīnas personālu. Tādēļ varbūt šobrīd ir tāds labs mirklis to visu griezt citā virzienā.
Atkal? Ticat, ka jums ar to izdosies mazināt jau pieminēto vilšanos?
Ja es neticētu, manis te nebūtu. Protams, saprotu, ka tas būs ļoti grūti. Es pati par savu kapacitāti strādāt daudz esmu pārliecināta, bet man ir jāiededzina visa komanda, jāgūst arī pilnīgs politiskais atbalsts, jāspēj pārliecināt, ka ceļš, pa kuru ejam, ir pareizs, un arī pārliecināt, ka tam vajadzīgs papildu finansējums.
Lai būtu lielāks politiskais atbalsts, jums jāstājas partijā, kas jūs šim amatam virzīja. Esat par to domājusi?
Man liekas, ka veselības joma šobrīd jau ir ārpus partiju politikas. Domāju, ka vēlme izdarīt labas lietas veselības aprūpē visiem ir pietiekami liela. Neizslēdzu gan iespējamību, ka es varētu pievienoties partijai.
Ja jūs stātos partijā, tas vairotu ticamību, ka politikā esat uz ilgāku laiku, ka gribēsiet būt ministre arī pēc 2018. gada vēlēšanām.
Man ir tik daudz izaicinājumu šobrīd spert jau pirmos soļus pareizajā virzienā, ka vismaz pagaidām būtu pārāk ambiciozi runāt par kaut kādiem nākotnes plāniem. Bet ilgtermiņā, protams, droši vien par to man būs jādomā.
Pirms šīs intervijas redzēju aptaujas datus, ka 84% Latvijas iedzīvotāju mēdz ārstēties paši vai ar aptiekā nopērkamiem medikamentiem. Kā vērtējat, ka reklāma un internets ir galvenais avots «skaidrībai», kas man kaiš un kā man jāārstējas?
Viens risinājums - stipri un uzticami ģimenes ārsti. Jūsu minētā tendence parāda, ka vai nu nav pietiekama uzticēšanās savam ārstam, vai arī nav līdzsvara informatīvajā telpā starp dažādajiem vilinošajiem piedāvājumiem un saturu, kam patiesi var uzticēties. Tādā ziņā man liekas, ka ļoti lielu darbu šobrīd dara Latvijas Ārstu biedrība, izdodot veselības žurnālu Ārsts.lv. Kā ārste varu teikt, mēs esam mācīti ārstēt, un mums varbūt mazāk ir mārketinga spēju pārdot ideju gan par veselīgu dzīvesveidu, gan par to, ka daudzās zāles neko daudz nepalīdzēs, ja ārstēšana nebūs ļoti mērķtiecīga. Es, piemēram, zāles gandrīz nemaz nelietoju.
Tas ir visai riskants ceļš pret farmācijas industriju, kas ieinteresēta maksimāli daudz pārdot.
Pat ne īsti pret farmāciju. Runa ir par cilvēku ieraduma maiņu.
Jūs kā ministre atbildat arī par farmāciju.
Jā, protams.
Arī par to, lai tai labi veiktos...
Ne gluži tā, lai viņiem labi veiktos. Es teiktu - lai mēs dabūtu mūsu pacientiem medikamentus, kas ir kompensējamo zāļu sarakstā, par iespējami vislabākajām cenām, tāpat - lai šī joma būtu labi regulēta un lai mēs varētu efektīvi ārstēt pacientus. Es gribētu panākt, ka mēs varam kompensējamo zāļu sarakstā iekļaut vairāk medikamentu onkoloģiskajiem pacientiem, balstītu uz pierādījumiem, un ka mēs varētu palētināt šo medikamentu cenu, bet man šobrīd nav vēl atbildes, kā to var izdarīt.
Ne mazas galvassāpes vairākiem līdzšinējiem ministriem radījis e-veselības projekts. Liela nauda jau iztērēta, bet, lai būtu rezultāts, jāiztērē vēl.
Mums šajā gadā ir jāpalaiž divi moduļi - e-recepte un darba nespējas lapa. Šobrīd ticu, ka mēs to izdarīsim, jo moduļi ir ļoti tuvu gatavībai. Kas attiecas uz pārējiem moduļiem, es saprotu, ka ne viss ir ideāli, bet mums ir jāizdara labākais, kas šobrīd ir iespējams.