Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) kopumā izšķirstījis vairāk nekā desmit tūkstošus dažādu arhīvu materiālu lappušu. Darbs iesākts vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, un pētnieka rīcībā ir unikāli dokumenti no Krievijas. «Šie dokumenti tur vēl nav publicēti, un, kamēr pie varas ir Putins, tas arī netiks izdarīts, viņš kā bijušais čekists ļoti sargā drošības iestāžu darbības metodes,» uzsver vēsturnieks, piemetinot, ka sējuma lasītājiem tiek sniegta ekskluzīva iespēja kaut daļēji tajos ielūkoties. Šis ir pirmais apjomīgais pētījums par drošības iestāžu darbu konkrētajā laika posmā.
Par čekistu visatļautību un darba metodēm ierasts dzirdēt no upuru liecībām, taču R. Jansons saka, ka ar to vien nepietiek: «Par šīm lietām ir jārunā, un sabiedrībai ir jāzina, taču nevar balstīties tikai uz cilvēku liecībām, tās ir jākonfrontē ar dokumentiem, kas arī tiek darīts manā pētījumā. Drošības iestāžu dokumenti apstiprina cilvēku teikto un veido kopainu par laiku, kas lauza cilvēku likteņus.» No 1944. līdz 1956. gadam drošības iestāžu represijas uz savas ādas izjuta aptuveni 120 tūkstoši personu, precīzs upuru skaits vēl joprojām nav apkopots.
Kā vienu no grāmatā aprakstītajiem piemēriem autors min dokumentus, kas parāda, ka ar Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas oficiālu norādījumu drošības iestādēm bija likumīgi atļauts mērķu sasniegšanai pielietot spīdzināšanu. Metodes bija dažādas - cilvēkus piekāva, tiem nedeva ēst, dzert un citādi iespaidoja. Kā vienu no spēcīgākajām metodēm gan pats pētnieks uzskata miega liegšanu ieslodzītajiem: «Viņiem neļāva gulēt, turot nemitīgā stresā. Uz psihi tas bieži darbojās spēcīgāk nekā citas metodes.»
Sējumā pirmoreiz arī tiekot parādīts tas, ka no piecdesmito gadu vidus LPSR drošības iestādes aktīvi iesaistās izlūkošanas darbībās ārvalstīs, tostarp vēršoties pret trimdas latviešiem.
Viena no šīm operācijām bija aģenta Morisa iesūtīšana Rietumvācijā, lai izspiegotu Daugavas vanagu līderus Vili Janumu un Vili Hāzneru. Aģents aktīvi izplatīja ziņas, ka abi saistīti ar nacistu okupācijas periodā pastrādātajiem masveida noziegumiem, un panāca, ka šī informācija nokļuva pat līdz Rietumu plašsaziņas līdzekļiem. Līdz ar to šaubu ēna krita pār visu trimdas sabiedrību.
Bieži dzirdēts - kas noticis, tas noticis, un nav ko daudz runāt, taču R. Jansons ir citās domās: «Esmu bieži dzirdējis, ka ir jāpāršķir jauna, tīra lapa. Bet to nevar izdarīt, ja lietas nav izrunātas. Mums liekas, ka viss mainīsies, ja publicēs čekas maisu saturu, bet sākotnēji ir jāapzinās un jāredz, kā darbojās lielā vertikālā sistēma, sākot ar Maskavu. Aģents bija vien sīkais izpildītājs. Ar kartotēkas atvēršanu, kas agrāk vai vēlāk arī notiks, vien nepietiek. Lai piedotu pāridarītājam, ir jāsaprot, kas ir noticis.» Viņš uzsver - ja vēlamies arī nākotnē demokrātisku sabiedrību, jāapzinās, kāda bijusi totalitārā sistēma, kā strādāja drošības iestādes, kādas metodes izmantoja, kādus noziegumus izdarīja. Vien tad cilvēkiem izgaisīšot ilūzijas par «labajiem padomju laikiem». Taču uz jautājumu par to, vai maz kādreiz to balto lapu izdosies pāršķirt, pētnieks atbild, ka kaut kad tas notiks, taču ne tuvākajā nākotnē. Viņš gan pauž cerību to pieredzēt vēl sava mūža laikā.
Grāmatu plašākai publikai rītvakar atrādīs Stūra mājā.