Kopš tā laika ir daudz kas mainījies, un runa ir ne tikai par mūsu ekipējumu un aprīkojumu, bet arī par izmaiņām atalgojumā. No 1. janvāra ugunsdzēsējiem paaugstināts atalgojums, vidējā summa, ko saņem ugunsdzēsēji, kā saka, uz rokas, ir 580 eiro, kas ir par 90 eiro vairāk nekā iepriekš.
Tas tomēr nav par maz, ņemot vērā smagos, riska pilnos darba apstākļus?
Protams, bet tas bija tikai pirmais solis - arī no nākamā gada ir paredzams atalgojuma paaugstinājums. Mēs uz to ļoti cerīgi skatāmies, tas palīdzēs motivēt cilvēkus palikt dienestā, kaut, protams, šo profesiju izvēlas ne jau naudas dēļ.
Un kā ar vecajām padomju laika mašīnām?
Tās joprojām mums vēl ir, ar tām braucam uz izsaukumiem, tāpēc uzturam iespējami labākajā kārtībā. Esošā autoparka nolietojums ir tik liels, ka mēs nevaram atļauties norakstīt nevienu transporta vienību. Taču, ja runājam par situācijas uzlabošanos pēc jūsu minētajiem notikumiem, valdībā tika lemts par līdzekļu piešķiršanu autotransporta iegādei, kā arī depo būvei un renovācijām, tagad situācija strauji uzlabojas, šis ir pirmais gads, kad varam runāt ne tikai par kapacitātes saglabāšanu, bet arī par kaut kādu zināmu attīstību. Jau pagājušogad saņēmām trīs pirmās jaunās automašīnas, šogad saņemsim vēl 24, nākamgad - 29, bet 2018. gadā - 21 automašīnu. Bet jāņem arī vērā, ka pēdējais lielais iepirkums bija 2007. gadā, kad tikām pie 71 transportlīdzekļa. Joprojām 50% mūsu lietoto speciālo transportlīdzekļu ir veidoti uz ZIL, GAZ, KAMAZ bāzes.
Cik vispār vajag?
Vajadzību ir daudz, tagad runājam tikai par to, lai nodrošinātu pamatautomobiļu skaitu, kas reaģē uz notikumiem visās struktūrvienībās. Šobrīd VUGD ir 340 speciālie transportlīdzekļi, bet jābūt 458 saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gadā izdotajiem noteikumiem. Padomju laika mašīnas, visticamāk, aizies mantojumā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībām un tiem pašvaldību formējumiem, kuri palīdz mums notikumos.
Vai spējat nodrošināt teritoriālo pārklājumu? Atšķirībā no skolām un ārstniecības iestādēm, kuru skaitu mazapdzīvotās teritorijās samazina, uguns jādzēš arī tur, kur neviens nedzīvo.
Dotajā brīdī mums ir 92 depo. Ja skatāmies pēc tā, lai paši nodrošinātu ierašanās laiku, kāds paredzēts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, mums būtu nepieciešami 156 depo. Ja mēs nāktu ar iniciatīvu, ka jābūvē vēl 64 depo, paši saprotat, kādas būtu izmaksas. Bet izbraukuma laiku šobrīd nodrošinām, piesaistot brīvprātīgo un pašvaldību ugunsdzēsēju komandas.
Šī operativitāte īpaši būtiska, ņemot vērā nacionālo tradīciju dedzināt pērno zāli.
Pavasara trakums, kā mēs to saucam, atņem mums lielu resursu un ir brīžiem tā, ka mums kūlas degšanas dēļ ļoti operatīvi jāpārplāno resursi, lai reaģētu uz citiem notikumiem. Bet, skatoties statistiku pa gadiem - pagājušā gada pavasarī šie dati bija jau samērā cerīgi -, secinām, ka cilvēki palikuši saprātīgāki.
Ir kaut kāda iespēja preventīvi šo «izklaidi» novērst?
Jā, protams, sadarbībā ar pašvaldībām un Lauku atbalsta dienestu tiek veikts liels skaidrošanas darbs, un es pat nezinu, vai Latvijā ir vēl kāds cilvēks, kurš nezina, kāda atbildība iestājas par to, ka tiek dedzināta kūla.
Šajās dienās atkal bija trauksmes sirēnu pārbaudes. Viena lieta, ka tās dzirdam, otra - vai ņemam vērā. Cilvēki nav radināti ieslēgt televizoru, lai pārliecinātos, vai tā ir īsta trauksme vai pārbaude, jo parasti jau televizorā nav redzams uzraksts, kas par to informētu.
Tas ir jautājums, cik efektīva ir apziņošanas sistēma kā tāda. Protams, ka mēs skatāmies no kaimiņu un citu Eiropas Savienības valstu pieredzes, zinām, ka, lai nodrošinātu labu dzirdamību visā Latvijā, trauksmes sirēnu tīkls pamatīgi jāpilnveido, bet ir arī citi alternatīvi risinājumi. Ceram, ka izdosies piesaistīt struktūrfondu līdzekļus, lai īstenotu tā saucamās šūnu apraides projektu - cilvēks, atrodoties apdraudējuma teritorijā, tad saņemtu īsziņu ar attiecīgu informāciju. Diemžēl vēl ir daudz cilvēku, kuriem nav mobilā telefona. Tāpat ļoti daudz zvanu saņemam no cilvēkiem, kuri sirēnu nav dzirdējuši, jo savulaik, kad šī sistēma tika plānota, bija pavisam cita situācija, kaut vai, ja pieminam plastmasas logus, kas labi aiztur ne tikai aukstumu, bet arī skaņu. Tāpēc slēdzam līgumus arī ar raidsabiedrībām, tai skaitā reģionālajām, lai tad, kad notiek trauksmes sirēnu pārbaude vai iedarbināšana ārkārtas situācijā, attiecīgajā teritorijā televizora ekrānā parādās slīdošā josla ar uzrakstu par to.
Vai cilvēki tikpat apzinīgi reaģē uz telpās skanošo signalizāciju, kā tas bija drīz pēc Zolitūdes traģēdijas, proti, vai atkal nav iestājusies nevērība pret to?
Situācija strauji uzlabojās tieši pēc notikuma Zolitūdē. Tajos signalizācijas nostrādāšanas gadījumos, kad mūsu apakšvienības ierodas, lai veiktu evakuāciju, daudzkārt redzam, ka evakuācija jau notikusi. Tas liecina, ka cilvēku apziņas līmenis pavisam cits nekā agrāk.
Vai pēc Zolitūdes atrisinājās jautājums par jūsu dienesta darbinieku apdrošināšanu?
Tādā izpratnē kā ikvienā citā nozarē strādājošajiem mums apdrošināšanas nav. Jāsaprot, ka mūsu profesijā pašrisks ir tik augsts, ka ir ļoti minimāls procents to gadījumu, kad apdrošināšana iestātos.
Paši apzināti lienat ugunī un kāpjat uz trausla ledus.
Jā, tā ir paaugstināta riska profesija. Bet saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem mums ir pieejams īpašs sociālo pakalpojumu grozs, kurā viss nepieciešamais ietverts.
Kā kopumā vērtējama cilvēku attieksme pret savu drošību? Ir vērojams uzlabojums gadu gaitā?
Redzam, ka tajos pamatrādītājos, kas raksturo mūsu darbu, visās pozīcijās ir uzlabojumi, par ko ir liels prieks. Tikai vienā pozīcijā ir palielinājums - tas ir izglābto cilvēku skaits. Un ne tikai rādītāji par ugunsgrēkiem un glābšanas darbiem, bet arī pārbaužu rādītāji tādā mūsu darba sadaļā kā ugunsdrošības uzraudzība liecina, ka situācija uzlabojas. Statistiskie dati liecina, ka sabiedrība izdarījusi secinājumus, ka nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību savai drošībai.
Ēkās vairāk lieto dūmu detektorus? Iepērk ugunsdzēšamos aparātus? Vairs neklāj salmu jumtus?
Ja salmu jumts ir pareizi ieklāts un apstrādāts, tas ir normāli ekspluatējams un tur pastiprinātu draudu nav. Protams, ja attiecīgajā ēkā pareizi izbūvēta apkures ierīce. Tā kā vairums bojāgājušo ir tieši dēļ apkures sezonā notikušajiem ugunsgrēkiem, gadu no gada sabiedrībai atgādinām, ka, tuvojoties apkures sezonai, jāveic apkures ierīču pārbaude, dūmvadu tīrīšana. Bet tiešām cilvēki vairāk iegādājas ugunsdzēšamos aparātus, uzstāda dūmu detektorus, ar kuru palīdzību var izglābt dzīvību ne tikai sev, bet arī tuviniekiem un kaimiņiem. Mūsu igauņu kolēģu pieredze rāda: ieviešot prasību, ka dzīvojamajā sektorā visur jābūt uzstādītiem dūmu detektoriem, ugunsgrēkos bojā gājušo skaits uzreiz samazinājās par 30-40%. Tikai tāpēc, ka cilvēks tiek laikus brīdināts par tām briesmām, kas viņam draud, viņš un apkārtējie spēj evakuēties no bīstamās zonas.