1994. gadā turpinājās Latvijas un Krievijas sarunas par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Sarunām tuvojoties rezultātam, «vanagiem» Krievijas pusē noteikti būtu bijusi izdevīga kāda provokācija, kas dotu iespēju novilcināt vai atlikt šķiršanos no Pētera Pirmā reiz iekarotās zemes. Šādu iespēju Krievijai gandrīz deva incidents okupācijas armijas īpašumu pārņemšanas laikā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības vadītāja, karstasinīgā Andreja Ruča, izpildījumā, asistējot Vidzemes priekšpilsētas municipālās policijas priekšniekam Mārtiņam Andersonam un Saeimas deputāta Odiseja Kostandas palīgam, atmodas aktīvistam Jurim Dobelim. Par Ruča karstgalvību un neaprēķināmību jau pirms šā gadījuma tika stāstītas leģendas, piemēram, viņš ierodas uz kādu tikšanos, taisa vaļā savu diplomātu, lai paņemtu dokumentus, bet izrādās, ka diplomātā ir arī granāta, kas atvēršanas brīdī izkrīt uz grīdas un ripo pa zemi... Ja incidentā, par kuru būs runa, kaut kas būtu sprādzis vai kāds būtu gājis bojā, Latvijas valstij sekas varēja būt liktenīgas, neraugoties uz to, ka Krievija tolaik bija stipri atkarīga no ASV palīdzības.
Ručs ar rokudzelžiem iejaucas starpvalstu sarunās - 1994. gada 11. janvāra rītā vēstīja Jānis Kulmanis galvenajā ziņā Dienas pirmajā lapā. «Dodot rīkojumu aizturēt un nogādāt līdz Latvijas robežai divus Krievijas armijas ģenerāļus, Vidzemes priekšpilsētas tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Andrejs Ručs radījis saspīlējumu abu valstu attiecībās un satraukumu Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunu delegācijās par sarunu turpmāko gaitu. Ārlietu ministrs Georgs Andrejevs šovakar TV Panorāmā teica, ka šis starpgadījums varēja pat novest līdz bruņotam konfliktam starp Latviju un Krieviju.»
Ručs savu rīcību presei pamatoja ar Vidzemes priekšpilsētas valdes 4. janvāra lēmumu, kurā noteikts sākt Krievijas armijas dzīvokļu saimniecības uzņēmumu pārņemšanu Krustabaznīcas ielā 9, 9a un Ilūkstes ielā 107. Jau 7. janvārī municipālās policijas apsardzes dienests sācis apsargāt šos objektus. Objektu pārņemšana bija paredzēta pirmdienā, 10. janvārī, plkst. 8.45. «Uz objektu pārņemšanu negaidīti ieradušies arī Krievijas ziemeļrietumu karaspēka (ZRKG) grupas trīs virsnieki, no kuriem divi ZRKG virspavēlnieka Leonīda Majorova vietnieki - ģenerālmajors Nikolajs Tailokovs un ģenerālmajors Anatolijs Vodopjanovs -, kā sacīja A. Ručs, sākuši draudēt, ka uzsūtīšot savus desantniekus, ja netiks novākta pašvaldības norīkotā apsardze. Trešais virsnieks esot uzvedies mierīgi, bijis ar mieru turpināt sarunas par objektu pārņemšanu. Diviem agresīvajiem esot uzlikti rokudzelži, un viņi nogādāti līdz Latvijas robežai. Vienlaikus A. Ručs devis rīkojumu ar ieročiem pretoties jebkādām, arī Latvijas Republikas drošības vienībām, ja tās mēģinātu aizturētos atbrīvot.»
Vai ģenerāļu rīcība bija apzināta provokācija, skaidras atbildes nav, taču toreiz Krievija reaģēja ātri, brīdinot Valsts prezidentu Gunti Ulmani, ka Krievijas armija operatīvi iejauksies, ja ģenerāļi netiks atbrīvoti. Vairākas pie Latvijas robežas dislocētās Krievijas karaspēka daļas, ieskaitot desanta karaspēka daļu, jau esot pilnā kaujas gatavībā. Iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis Latvijas Televīzijā sacīja, ka tiks ierosināta krimināllieta, jo A. Ručs ir pārkāpis savas pilnvaras.
Incidents tomēr tika ātri nogludināts, karaspēka izvešanas sarunas turpinājās, bet «Ruča lieta» bija Dienas galveno ziņu temats vēl divas dienas. 12. janvārī J. Dobelis intervijā uzsvēra, ka incidentu daļēji izraisījusi Latvijas mīkstčaulīgā nostāja Krievijas karaspēka izvešanā. Īpašu uzdevumu ministrs Edvīns Inkēns pauda viedokli, ka tagad rast kompromisu par Skrundas radiolokatoru starpvalstu sarunās ir niecīgas izredzes. Savukārt premjers Valdis Birkavs preses konferencē pie viena atgādināja Krievijai Latvijas lūgumu nodot vecās drošības komitejas arhīvus Latvijas rīcībā. «Tas veicinātu labu attiecību veidošanos starp abām valstīm.» Kas zina, ja šie arhīvi būtu nodoti, mēs varbūt labāk zinātu arī to, vai «Ruča incidents» varēja būt provokācija arī no kādu Latvijas cilvēku puses.