Vispirms klintis ir jāatrod
Liepā sākam ar Lielās Ellītes apskati, kur bērni nelaiž garām izdevību novilkt apavus un vairākas reizes izskriet pa speciāli iekārtoto baskāju taku. Smilšakmenī izveidojusies ala - Lielā Ellīte - tiek uzskatīta par Latvijas senāko tūrisma objektu, kas varētu būt veidojusies pirms 7000 gadiem. Ūdens alā ir stindzinoši auksts. Pēc Ellītes apskates dodamies cauri Liepai, pāri dzelzceļam, un, sekojot norādei uz Līču - Laņgu klintīm, taciņa pa mežu mūs ved gar Lodes māla karjeru. Reizēm taciņa ir kā bruģēta ar sarkano ķieģeli, jo šeit joprojām iegūst mālu ķieģeļu ražošanai. Arī acīm paveras interesants skats uz māla karjeru, kas vietām izskatās kā ar sniegu apsnidzis, pelēkajiem toņiem mijoties ar sarkanbrūnajiem.
Pēc diviem kilometriem jau esam pie klintīm. Noejot no kraujas un karti kārtīgi neapskatot, var sākties apjukums, un novērojam, ka ne vienu vien dabas baudītāju šādas sajūtas arī pārņem, jo nav saprotams, uz kuru pusi doties tālāk. Bet viss jau turpat vien ir - atliek tikai sekot gar kraujas apakšējo malu labiekārtotajām trepītēm, kas ved pa mālainajām kraujām uz augšu un leju. Ar bijību vērojam gan klinšu sienas, kas stiepjas tik augstu, ka ne malu redzēt, gan uzrakstus uz sienām, ko, spriežot pēc gadskaitļiem, apmeklētāji ieskrāpējuši pat pirms nepilniem 100 gadiem. Interesanti, ka šie uzraksti izskatās tā, it kā būtu šeit tapuši vakar. Par laimi, šīs brīnišķīgās klintis kādu laiku bijušas visai grūti atrodamas un sasniedzamas. Līdz ar to tās ir spējušas saglabāt savu pirmatnējību, bet izskatās, ka tagad kļuvušas visai iecienītas tūristu vidū.
Ala alas galā
Vispirms dodamies uz dienvidiem, kur atrodas Laņģu klintis - šeit apskatāma miniatūra Gūtmaņala, čalo strauti, veidojot mazus ūdenskritumus. Nepilnajā kilometrā, kas izstaigājams gar kraujas apakšu, atrodas vairākas alas, skaistas nišas, aiza, iztek aptuveni 20 avotiņu un veidojoties sezonāls ūdenskritums. Pašā dienvidu daļā, kur no klints izplūst lielāks strauts un ir izbūvēts tiltiņš, atrodas Laņģu garā ala - viena no garākajām alām Latvijā (48 m). Novelkam apavus un pabradājam pa māliem, mazliet arī ielūkojoties alā. Kājas mālos iegrimst gandrīz līdz potītēm un pēdas paliek sarkanas gan no krāsainajiem māliem, gan aukstā ūdens. Ar līšanu alās šeit labāk uz savu galvu nenodarboties, jo vienā no alām ir Bezdibeņa avots ar vismaz 4 m dziļu avota ūdeni. Klintīs vēl joprojām notiek aktīvi ģeoloģiskie procesi - strauti izskalo jaunas alas, līdz ar to var veidoties nogruvumi un atrašanās alā var būt bīstama. Tāpat netraucēti alās ziemo piecas no astoņām Latvijā ziemojošajām sikspārņu sugām. Alas Latvijā ir vienīgā dabiskā sikspārņu dzīvesvieta.
Ejam atpakaļ uz ziemeļiem, vēlreiz apbrīnojot Laņģu klintis, līdz nonākam līdz Līču aizai - Latvijai neparastam ģeoloģiskam veidojumam, kas radies, alai iebrūkot. Tā ir vienreizēja vieta ar maziem alas dobumiņiem un nišām vairākos stāvos - aiza ir dažus metrus plata, līdz 7,5 m dziļa un ap 20 m augsta, kuras galā vēl ir ala.
Gar Grīviņu iezi
Mūsu mērķis ir tālāk aiziet līdz Grīviņu iezim un nokļūt uz ceļa pie ūdenstūrisma apmetnes Grīviņi. Jāsaka, ka arī šis pārgājiena posms ir interesants reljefa dēļ, vietām taciņa ir tik šaura, ka šķiet - beigsies pavisam. Ceļa norādes šeit noderētu, bet maršrutu esam plānojuši, tāpēc neapmaldāmies. Satiekam gan kādus tūristus, kas apmēram kilometru no Līču - Laņģu klintīm meklēto tūrisma objektu vēl nav atraduši un ceļu pazaudējuši. Palīdzam ar padomu, kā varam. Interesanti ir šķērsot pāris ūdeņiem bagātu upīšu, kas ir vai nu brienamas, vai pārejamas pa kritušiem kokiem. Grīviņu iezis atrodas meža vidū, un šeit novērojami turpat 20 metru augsti sarkanīgi smilšakmens atsegumi. No augšas paveroties plašs skats uz Gaujas senleju, bet tagad esot aizaudzis ar mežu. Mums gan vairs nav spēka pārbaudīt, tieši kas redzams no augšas. Un esam priecīgi, ka nokļuvuši tūrisma apmetnē, kas ir plaša, labiekārtota atpūtas vieta pie Gaujas. Iekurinām ugunskuru un dzeram piparmētru tēju pēc labas atpūtas pie skaistās Latvijas dabas.