Man nebija pārsteigums, es domāju, arī citiem politologiem tas nebija pārsteigums. Krievijas Valsts domes vēlēšanu rezultāts faktiski bija ieprogrammēts līdz ar visu varas līdzšinējo darbību - šis romiešu kvadrigai (arhitektūrā bieži attēlotajiem divričiem, ko velk četri zirgi) līdzīgais četru partiju bloks ir ļoti izdevīgs Kremļa administrācijai un personīgi Putinam. Tāpēc šī dome viņam ir tikai kā tāds leģitimitātes apstiprinājums, demonstrējot tautas atbalsta mehānismu.
Tieši gribēju jautāt par tām partijām, kas vēl bez Vienotās Krievijas pārstāvētas Valsts domē. Tad, jūsuprāt, tās vajadzīgas tikai lai demonstrētu, ka ir demokrātija?
Visas šīs vēlēšanas pēc būtības ir vēlēšanu imitācija. Kaut, jāsaka, tās ir arī kā priekšsolis, ieskaņa, gatavojoties daudz svarīgākajām - valsts prezidenta - vēlēšanām. Kad tās notiks, par to gan vēl Kremlī notiek diskusijas - iespējams, ka prezidenta vēlēšanas norisināsies agrāk, nekā paredzēts - jau 2017. gadā, jo vēlāk, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, pieaugot neapmierinātībai, varētu rasties problēmas.
Vai rietumnieki, ieviešot sankcijas, nebija gaidījuši, ka neapmierinātība ar esošo varu uz šo brīdi nebūs jau sen iestājusies?
Ziniet, manuprāt, rietumnieki nenovērtēja (un arī mēs bieži nenovērtējam) spēcīgo patriotismu, tradicionālo attieksmi par Krieviju kā ielenkto cietoksni, Krievijā plaši izvērsto ideju par cīņu pret ārējo ienaidnieku. Patriotisma vilnis, kuru ļoti spēcīgi uzkurina mediji - var teikt, ka balsošanā faktiski piedalījās televizors -, raksturo to atmosfēru, kura ir patlaban Krievijā.
Propaganda bija viena no visizšķirošākajām. Polittehnologi, PR speciālisti, kuri patlaban strādā Kremlī, ir ļoti profesionāli, viņi savu darbu paveic ļoti precīzi - tas jāatzīst, lai arī kāda būtu mūsu attieksme pret to.
Daudzviet pasaulē bija pievērsta uzmanība vēlēšanām Krievijā. Pie mums daudzus šokēja garās Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu rindas pie vēlēšanu iecirkņiem.
Ārzemēs dzīvojošie Krievijas pilsoņi ir daudz reakcionārāki un daudz vairāk saistīti ar apziņu par šo ārējo apdraudējumu savai lielajai dzimtenei Krievijai, un viņi šo patriotismu daudz spēcīgāk cenšas parādīt, arī ejot balsot. Viņus neinteresē (vai maz interesē) ekonomiskie, sociālie procesi, kuri notiek pašā Krievijā. Viņus interesē piedalīšanās, līdzdalības process norisēs lielajā Krievijā, kura patlaban, lūk, ceļas kājās, kļūst par varenu valsti, cīnās ar Rietumu pasauli utt. Viņi sevi mazliet tā kā attaisno un arī grib būt līdzdalībnieki šajā lielajā uzstādījumā, kas gan ir diezgan šovinistisks, taču šī līdzdalība viņiem tīri psiholoģiski dod morālu gandarījumu.
Arī redzams, ka propagandas ietekmēti...
Jā, viņi iet ar cerību, ka Krievija būs ļoti spēcīga, tā aizstāvēs arī tos grūtdieņus, kas palikuši ārpus lielās valsts. Tāda ir mediju, tā paša televizora ļoti spēcīgā ietekme, tie ir Solovjova un daudzi citi raidījumi, Ukrainas, Krimas notikumi.
Rietumvalstis vienmēr lielas cerības saista ar Krievijas opozīciju. Izskatās, ka velti?
Šīs cerības faktiski pilnīgi sabrukušas. Vara opozīciju ir ļoti stipri marginalizējusi, izmantojot administratīvos, intelektuālos un arī faktiski masu mediju resursus. Pat hibrīdkara metodes.
Tās arī iekšpolitiski?
Redzam, ka Krievijas opozīcija nav vienota arī savā starpā, tā diemžēl ir galīgi sašķelta. Tāpēc vaina tās mazspējā ir ne tikai valdošo aprindu ietekmē, bet arī tajā, ka pašā opozīcijā nav izstrādāta stratēģija un taktika. Opozīciju bieži vien vajā arī dēļ atšķirīgām ārpolitiskām nostādnēm. Teiksim, Jabloko, kas, būdami liberāļi, bija nosodījuši notikušo Krimā un citur Ukrainā. Masa, Krievijas sabiedrība, protams, nevar pieņemt šādu septītās kolonnas darbību. Jāsaka, ideoloģiju par septītās kolonnas darbību Krievijā valdošie ļoti izteikti izmanto, atgādinot par pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz ārzemju aģentiem. Tas ļoti atgādina 1937. gadu. Jūs zināt, kur tolaik lika ārzemju aģentus un ko ar viņiem darīja. Lielā vēsturiskā, es pat teiktu, putra tomēr darbojas un psiholoģiski ietekmē diezgan lielas iedzīvotāju daļas noskaņojumu. Un tas ir arī nākamo pretrunu iedīglis. Sanktpēterburgas un Maskavas iedzīvotāju noskaņojums nav viennozīmīgi tāds pats kā visā pārējā Krievijā. Šo īpatnību daudzi ievērojuši. Un tas rosina domāt ne tikai par ultrapatriotismu, bet arī par kaut kādu reālu demokratizācijas procesu darbību. Es domāju, ka to izmantos Putins, norādot, ka vēlēšanās bijusi tautas gribas izpausme, bet mums vairāk jādomā par demokrātiju. Es domāju, ka tas būs veikls gājiens, lai sevi parādītu kā cilvēku, kam nav svešas demokrātijas idejas. Tas, protams, būs vērsts uz ārzemēm, tāpat kā Lukašenko pēc vēlēšanām savā preses konferencē teica: mums jāparāda Rietumiem, ka mēs esam demokrātiski, ka mums ir vēlēšanas kā demokrātijas pamatelements.
Tas varētu mainīt attiecības starp Rietumu pasauli un Krieviju?
Es nedomāju, ka mainītu attiecības starp Krieviju un Rietumu pasauli. Taču kaut kādā veidā Rietumiem, un arī mums, ir jādomā, kā atrast kaut vai mazākos saskarsmes punktus ar Krievijas tautu, proti, kā veicināt tautas diplomātiju. Un es nepiekrītu tiem, kuri saka, ka tur viss ir tikai melns, ka tur ir tikai šovinistu bari un tā tālāk. Tā tas varbūt ārēji šķiet, īpaši pēc iepriekš teiktā, taču domāju, ka Krievijā ir arī ļoti daudz cilvēku, dažādas sabiedriskās grupas, kuras gatavas pieņemt sadarbību ar Rietumu pasauli, tā paši neaizejot galīgā izolācijā, kas krievu cilvēku zināmā mērā baida un liek aizdomāties arī par savu tālāko eksistenci.
Jūs sakāt, ka Rietumu sabiedrībai, arī mums, jāmeklē, teiksim tā, pozitīvo kontaktu iespējas, bet tajā pašā laikā redzam, ka politiķi tendēti drīzāk demonstratīvi muguru pagriezt pret austrumu pusi. Kāda tad te vairs tautas diplomātija...
Es domāju, ka jums ir taisnība šajā ziņā - mēs bieži pārāk asi, pārāk neizprotoši attiecamies, neizmantojam daudzas vienkārši psiholoģiskās ietekmes iespējas. Piemēram, tikko pagāja augusta puča gadadiena. Neviens man neiestāstīs, ka tikai mēs un tikai mūsu spēks tur bija noteicošs. Tad, kad tūkstoši maskaviešu izgāja pie viņu Baltā nama, pučistu vadoņi stāvēja trīcošām rokām, nezināja, ko iesākt, jo pat viņi neuzdrošinājās iznīcināt cilvēkus. Viņi gribēja iznīcināt Jeļcina eliti, nevis vērsties pret tautu. Un šajā sakarībā es domāju, ka vajadzēja izdarīt vienu žestu - pateikt paldies maskaviešiem, kuri 1991. gada augusta puča dienās izgāja ielās. Tas neprasa daudz, vien mazliet izmainīt tonalitāti, nepārkāpjot vēsturisko patiesību un nepārkāpjot arī pašu godu un savas intereses.