Man gan labāk patīk vārds «apmierinātu», jo es, zaudējusi savu otro pusīti - daļu no sevis, vairs nevaru justies laimīga. Tas ir neatgriezenisks, bēdīgs notikums, ar ko ir jāsamierinās. Taču mēs, atraitnes, varētu nejusties tik bēdīgas, ja nebūtu tik vientuļi. Savos vairāk nekā 75 gados mēs neesam pieprasītas ne internetā, ne Ievas Stāstu sludinājumos. Taču reāli mēs esam. Diemžēl kā apgrūtinājums valstij - domājot par noderību sabiedrībai.
Tomēr mēs, seniori, varētu būt noderīgi cits citam, organizējot pašpalīdzību. Tikai te bez gados jaunāka, gudra un godīga veco ļaužu koordinatora neiztikt. Kāpēc mēs nevarētu apzināt šo visvecākā gadagājuma ļaužu vajadzības, līdzīgi kā tas notiek Dānijā? Vajadzību gradācijas ir dažādas - no kopā dzīvošanas līdz retām tikšanās reizēm, lai parunātos, pastaigātos, aizietu uz kādu kultūras pasākumu, palīdzētu izvārīt zupu, piešūt kreklam podziņu, salāpīt džemperi un tamlīdzīgi.
Vēl labāk būtu, ja varētu piezvanīt, piemēram, uz Rīgas senioru zvanu centru un palūgt pavadoni par saprātīgu cenu, kurš mani, atbraukušu no laukiem, pavadītu līdz ārstam, teātrim vai palīdzētu iepirkties. Protams, šim pavadonim vai pavadonei būtu jābūt jaunākai, spējīgai un, galvenais, gribošai palīdzēt.
Atceros kādu jauku pašiniciatīvu. Pirms pāris gadiem kāda simpātiska seniore ar sludinājuma starpniecību uzaicināja vecākās paaudzes vientuļos cilvēkus uz groziņvakaru savā dārzā. Bija kādas padsmit kundzītes un četri kungi. Jau drīz pēc dārza apskates, kad sēdāmies pie galda, bija nojaušams, ka kungi pēc šīs ļoti jaukās tikšanās vairs nebūs vientuļi. Viņi bija sveši cilvēki, bet ar līdzīgām interesēm.
Varbūt varētu noorganizēt dažu dienu vasaras nometni vai kādu citu izbraukumu, ņemot vērā mūsu pensijas? Nepieciešams ir tikai iniciators, organizētājs, kurš to paveic ar kādas nevalstiskas organizācijas palīdzību. Mums ir jāatmet cietēja poza, jāmēģina tikt ārā no nocietinājumiem un jāļaujas!
Patiesā labestībā Senioru Dienas lasītāja Terēze