Prātojot par cilvēces nesaskaņām, kaut vai platību dalot, parēķināju, ka visiem pasaules cilvēkiem, nostādītiem ierindā, kā mēdz izrīkoties ar karavīriem, pietiktu vietas Luksemburgā un vēl mazliet paliktu pāri. Padomājiet, visa Zeme ar kalniem, upēm, skaistām ainavām būtu brīva no cilvēkiem, kas ir vienīgās būtnes, kas nedzīvo harmonijā ar dabu. Man ļoti gribas atgādināt Liānai Langai, ka mums nav paredzēts zināt esamības jēgu un tāds nieks kā nespēja aiziet uz tualeti nekādā gadījumā nav atskaites punkts. Mēs zinām, ka ir katram misija, bet nezinām, kas. Kad mani liekulīgi paslavēja par mirstošās mātes aprūpi, man tik vien bija kā atbildēt, ka tas nav mans nopelns vai pienākums, bet iespēja.
Pastāstiet tai niecīgās pieredzes piemeklētajai anekdoti: Dievs atvēlēja pašam izvēlēties savu krustu, jo kādam tas likās par smagu uzlikts. Kad puisis vismazāko no piedāvātajiem izvēlējās, Tas Kungs viņam darīja zināmu, ka tas jau ir viņa krusts...
Sandris Romanovskis