Ivars Auziņš (I. A.). Pamatā atbilde ir manā raksturā. Sāku ar to, ka gribēju palīdzēt cilvēkam no draugu loka - vācu lauksaimniekam, kurš saimnieko Kurzemē. Parastajiem graudiem, graudaugiem - miežiem, kviešiem un citiem - ir kāpumi, ir kritumi - vienu gadu cenas kāpj, citu gadu cenas krīt, vienu gadu raža ir laba, citu gadu slikta. Tāpēc ar graudiem saistītais bizness ir nestabils. Es vācu lauksaimniekam teicu: «Ko tu mokies? Paņem kādu retu nišas kultūru, izvēlies kaut ko interesantāku par klasiskajiem graudiem, būs vairāk darba, bet lielāka stabilitāte.» Viņš ar savu vāciskajai mentalitātei atbilstoši kalkulējošo prātu visu apsvēra, sazvanīja Vācijas kaņepju audzēšanas un kaņepju produktu ražošanas galvenos pārstāvjus, un nepagāja pat nedēļa, kad viņš man zvanīja un teica, ka jānodibina uzņēmums. Es teicu - man nekādas pieredzes kaņepju jomā nav, bet, cik varēšu, tik darīšu.
Mēs sapratām, ka Latvijā kaņepes kā kultūru var izaudzēt ideālā kvalitātē. Pasaulē pamatā ir divi kaņepju industrijas virzieni. Pirmais no tiem saistīts ar šķiedru un koksni, otrs - ar graudiem un pārtikas produktiem. Šie virzieni tā īsti nekad nekrustojas, jo ir dažādas šķirnes, dažādi darbības projekti un dažādi izmantojuma mērķi. Var teikt, ka visa Eiropa laiku pa laikam abus virzienus cenšas apvienot, dažviet tas izdodas, dažviet tomēr klimatisko apstākļu dēļ neizdodas.
Latvijai iepriekš trūka ļoti būtiska biznesa posma - kaņepju šķiedras pārstrādes rūpnīcas. Mans vācu biznesa partneris teica: «Uzrakstām projektu un uzceļam pārstrādes rūpnīcu.» Mēs ļoti veiksmīgi uzrakstījām projektu, lai gan mums bija maz laika, tikai daži mēneši, un iesniedzām.
Lauku atbalsta dienests mums izsniedza papīru, ka mums piešķirts pusotra miljona eiro, bet tad sākās pats interesantākais, jo kopējās projekta izmaksas bija vismaz trīs reizes lielākas un atbalsta apjoms nenosedza pat pusi no tiešajām rūpnīcas veidošanas izmaksām. Loģiski - gājām meklēt investorus. Bija brīdis, kad radās iespaids - esam atraduši banku, kura sniegs finansiālu atbalstu, bet banka tomēr mums finansējumu atteica. Man radās tāds iespaids, ka bankā risku novēršanas speciālisti cīnījās pret attīstības speciālistiem, risku novēršanas speciālisti uzvarēja, un banka pateica, ka mūsu projektu nefinansēs. Mēs nepadevāmies, jo nolēmām, ka ieceri tomēr vajag īstenot, lai arī citā rakursā, nekā bijām iecerējuši, un pievērsāmies kaņepju audzēšanai. Sākotnēji daudzi par šo ieceri vīpsnāja, uzskatīja par tādu «Rīgas zemnieku» ideju, bet mēs pierādījām, ka esam nevis dīvāna zemnieki, bet īsti zemnieki.
Tajā brīdī, kad banka jūsu projektam atteica finansējumu, atradāt alternatīvu finansējuma avotu?
I. A. Nē, konkrētajā brīdī neatradām un zaudējām Eiropas Savienības projekta atbalstu. Laika gaitā gan investorus atradām.
Tātad banka jūsu biznesa projektam neuzticējās, bet privātpersonas uzticējās?
I. A. Jā, tā ir fenomenāla Latvijas biznesa īpatnība, ka uzņēmējdarbības projektam uzticas cilvēki ar naudu banku kontos gan no Latvijas, gan citām valstīm, bet bankas kā kredītiestādes, kuras patiesībā ļoti maz ar ko riskē, nav gatavas uzticēties uzņēmējiem un viņu biznesa plāniem. Es uzskatu, ka banka tomēr nevar strādāt kā lombards un ka, pastāvot pašreizējai banku attieksmei, daudzas perspektīvas lietas Latvijas biznesa vidē nekustas, lai gan varētu attīstīties.
Uzskatāt, ka bankām vajadzētu vairāk atbalstīt jaunu uzņēmumu veidotājus?
I. A. Bankām būtu jābūt uzņēmēju biznesa partneriem, jo arī banku interesēs ir uzņēmējdarbības attīstība Latvijā. Bankām pašām vajadzētu sekot tam, kā klājas uzņēmumiem, un nepieciešamības gadījumā pašām papildus kreditēt kādu jaunu biznesa attīstības virzienu, kāda jauna produkta ražošanu. Patlaban bankas katru aizdevumu grib apgrūtināt ar daudzām ķīlām, savukārt uzņēmēji, kuriem ir pašu nopelnītā nauda, gan gatavi kļūt par investoriem, sniegt finansiālu atbalstu citiem uzņēmējiem un riskēt.
Redzēs, kā veiksies pašreizējai finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai turpmāk, bet pagaidām man viņas darbībā vērtīgs šķiet tas, ka finanšu ministre visu laiku atgādina - vidējie un mazie uzņēmumi valsts ekonomikai ir paši svarīgākie. Teiksim, Vācijas ekonomikas veiksmes stāsta pamatā ir tieši tas, ka Vācijā darbojas daudzi stipri vidējie uzņēmumi, kuri ražo produkciju ar pievienoto vērtību, nevis ir tikai daži stipri lielie uzņēmumi un visi pārējie ir vāji. Stipri vidēja mēroga uzņēmumi - tas ir mērķis, uz kuru virzās daudzas Eiropas valstis. Protams, svarīga ir arī saražotās produkcijas kvalitāte. Piemēram, Šveices vietējie ražojumi katrs savā nozarē ir augstākās iespējamās kvalitātes. Tā ir mazas valsts pareizā attieksme pret to, ko šī valsts dara, jo maza valsts ar savu produkciju starptautiskajā tirgū var konkurēt vienīgi ar kvalitāti.
Tomēr - kāpēc izvēlējāties tieši kaņepes?
Virsmērķis ir ražot tīru pārtiku. Pieprasījums pēc tīras pārtikas aizvien pieaug - un pieaug tāpēc, ka cilvēkiem ir pieejams aizvien plašāks informācijas klāsts par pārtikas ietekmi uz veselību. Cilvēki aizvien vairāk sāk interesēties, piemēram, par to, kāpēc bērniem parādās tādas alerģijas, kādu agrāk nebija, un aizvien vairāk novērtē tīras pārtikas nozīmi.
Plānojat reģistrēt savu uzņēmumu kā bioloģisko ražotni?
I. A. Jā, plānojam. Ražotnei jābūt bioloģiskās ražotnes statusam, izejvielām jābūt bioloģiskajām, lai produkcija tiktu atzīta par bioloģisko ražojumu. Mēs ļoti vēlamies, lai mūsu produkcija tiktu marķēta kā bioloģiskā produkcija. Kaņepju audzēšana un kaņepju produktu ražošana pēc būtības ir ļoti zaļa nozare. Kur nu vēl zaļāka nozare par kaņepju audzēšanu!
Jūsu darbības jomas ir gan kaņepju audzēšana, gan produktu ražošana?
I. A. Patlaban es audzēšanu esmu uzticējis zemnieku saimniecībām, vienojoties, ka tās spēs izaudzēt produkciju nepieciešamajā kvalitātē, jo kvalitāte tiešām ir pats svarīgākais faktors. Latvijā ir brīnišķīga kaņepju šķirne. Diemžēl vēl pilnībā nav sakārtota šķirnes sertificēšana.
Jums pašiem, pirms pievērsāties kaņepju biznesam, bija lauksaimnieku pieredze? Varbūt esat auguši laukos?
I. A. Dainis bērnību laukos ir pavadījis. Es, kā jau visi vīrieši, bērnībā, ziņkārības mākts, esmu interesējies, kā strādā kombains, bet zināšanas par lauksaimniecību man iepriekš bija ļoti nosacītas.
Šis ir jūsu pirmais bizness?
I. A. Jā, pirmais bizness.
Daudzi uzņēmēji atzinuši, ka pašiem sava biznesa veidošana un attīstīšana prasa ne tikai zināšanas un enerģiju, bet arī ļoti pamatīgus laika resursus. Kā izdodas savienot aktiermākslu ar kaņepju biznesu?
I. A. Spītīgi ejot uz priekšu un daudz strādājot. Brīžiem nācies strādāt 12-14 stundu dienā. Protams, lai nepārdegtu, nedrīkst pārspīlēt ar garām darba stundām ilgtermiņā. Vēl viens būtisks aspekts - ļoti svarīgi ir izvēlēties labus sadarbības partnerus. Jāizveido sava komanda, kas tiešām strādā kā īsta komanda, un, jāteic, šajā aspektā man ir ļoti dažāda pieredze.
Komandas veidošanu uzņēmējdarbībā sarežģītu padara tas, ka nesaskan vērtības?
I. A. Jā, vērtības mēdz nesaskanēt. Vēl viena ļoti būtiska problēma, ko labi var raksturot, izmantojot autopasaules terminoloģiju, ir tā, ka nesaskan ātrumi, teiksim, man šķiet, ka jāpārvietojas ar daudz lielāku ātrumu, bet sadarbības partneris pārvietojas ar desmit reižu mazāku ātrumu, man viņš jāgaida, un man tajā brīdī šķiet, ka mēs viņa dēļ nokavējam visu, ko vien var nokavēt. Ja cilvēki pārvietojas, tā sakot, katrs ar savu ātrumu, labu komandu biznesam nevar izveidot.
Kā aktiera darbā gūtās iemaņas palīdz uzņēmējdarbībā?
I. A. Aktieri uz skatuves ir spiesti ļoti ātri domāt. Aktiera darbā nav laika ilgi ķēpāties, nākas iemācīties ātri uztvert lietas un ātri dot tālāk informāciju. Aktieri nav filozofi, kuri ilgi prāto, vai kādā nozares konferencē pieiet aprunāties ar uzņēmēju, piemēram, no Čehijas, vai tomēr nevajag iet runāties. Aktieris ies un runās jau pirmajā konferences starpbrīdī un teiks: «Man, lūk, ir šāda biznesa pieredze, bet kāda ir jums?»
Protams, sarunas rezultātā akli uzticēties arī nevar. Teiksim, ja mēs iepērkam kaņepju graudus, tad jābrauc un tie jāpārbauda. Reizēm gan tikai laika gaitā kļūst skaidrs, kuram var uzticēties, bet kuram nekādā gadījumā uzticēties nedrīkst.
Kā esat atraduši noieta tirgu saražotajai produkcijai?
Dainis Grūbe (D. G.). Noieta tirgu arī esam atraduši, spriežot un rīkojoties ātri, daudz nedomājot, bet darot - zvanot, rakstot vēstules, piedāvājot mūsu produkciju.
Kā reaģēja potenciālie pircēji, kad piedāvājāt viņiem produkciju?
D. G. Reaģēja burtiski zibenīgi. Jāteic, citu Eiropas valstu uzņēmēji, ja viņiem nozare vai produkts interesē, paši meklē ko savām interesēm atbilstošu. Patlaban, piemēram, veidojas sadarbības projekts ar uzņēmumu no Beļģijas. Kopumā raksturojot situāciju, līdzīgi kā jau Ivars minēja, notiek izvērtēšana - šis uzņēmējs varētu būt produkcijas pircējs, šis noteikti ne, un ir jāvērtē, vai pilda savus solījumus, jāvērtē arī tas, kā risina problēmas brīdī, kad problēmas radušās.
Pārdodat saražoto produkciju lielveikalu tīkliem, tirgos vai konkrētiem pasūtītājiem?
D. G. No lielveikaliem var minēt Rimi, kam ir īpaša sadaļa Klēts. Vēl jāmin, ka sadarbojamies ar uzņēmumu Liepkalni. Sadarbojamies arī ar mazajiem veikaliņiem, kurus interesē bioloģiski ražotā pārtika. Lai gan mūsu produktiem pagaidām vēl nav ekosertifikāta, būtiski ir tas, ka pati kaņepe ir bioloģisks augs, jo kaņepi var izaudzēt bez ķīmijas. Ja kaņepei ir piemēroti laikapstākļi un piemērota zeme, tā aug griezdamās. Mēs kaņepes iegādājamies no tādām zemnieku saimniecībām, kuras jau ir sertificētas kā bioloģiskās saimniecības vai arī atrodas pārejas periodā uz bioloģiskās saimniecības statusa iegūšanu. Līdz ar to mūsu produkcijai izejvielas ir bioloģiskas.
Lielveikalu tīkla Rimi sadaļā Klēts ar savu produkciju ieiet bija viegli vai sarežģīti? Nav noslēpums - uzņēmēji apgalvo, ka ar saražoto produkciju iekļūt lielveikalu tīklā ir ļoti grūti. Varbūt jums palīdzēja aktiera darbā noslīpētās iemaņas komunikācijā?
D. G. Ir piedzīvots garš sarakstes process ar diviem citiem tirdzniecības uzņēmumiem, bet nevar žēloties, ka mums uz vēstulēm neatbildētu vai arī ka neinformētu mūs par sadarbības veidošanās gaitu. Piemēram, ar Liepkalniem viss noritēja ļoti operatīvi. Man vajadzēja tikai piezvanīt un pastāstīt par mūsu produkciju, un atbilde bija: «Labi, vediet savu produkciju mums!» Tas ir brīnišķīgs sadarbības veidošanas piemērs, un ar šādiem sadarbības partneriem ir bauda strādāt.
Kāda jums kā uzņēmējdarbības pārstāvjiem ir pieredze sadarbībā ar valsts iestādēm?
I. A. Globāli vērtējot, valsts iestāžu pārstāvju attieksme bijusi laba. Manuprāt, daudz atkarīgs no paša uzņēmēja attieksmes. Mana pieredze liecina, ka, teiksim, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) ir ļoti pretimnākošs, tāpat arī pretimnākošas ir valsts iestādes, kuras atbild par vides prasību ievērošanu. Paldies noteikti gribu pateikt arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai.
Tomēr gribu uzsvērt, ka ikvienam uzņēmumam, augot lielākam un sākot nopietni konkurēt ar citiem nozares spēlētājiem, jāierēķina arī riski, kas saistīti ar to, ka tieši kāds no konkurentiem vērsīsies ar sūdzībām uzraugošajās un kontrolējošajās valsts iestādēs. No dzirdētās citu uzņēmumu pieredzes mēs visi zinām, ka tie, kuri ar sūdzībām vēršas valsts institūcijās, parasti ir vai nu konkurenti, kas jūtas apdraudēti, vai arī no uzņēmuma atlaistie darbinieki. Piedzīvojot šādu situāciju, uzņēmējam, par kuru sūdzas, vienkārši jāraksta paskaidrojumi un jāizskaidro, kāda ir patiesā situācija.
D. G. Valsts iestāžu darbinieki labi atpazīst situācijas, kad par kādu uzņēmumu sūdzības citu pēc citas raksta konkurenti vai atlaistie darbinieki. Valsts iestādēm šāda sūdzēšanās liekas smieklīga, it īpaši, ja visas konkurentu sūdzības izrādās pilnībā nepamatotas. Tādas nepamatotas konkurentu sūdzēšanās dēļ valsts iestādes tērē laiku un iegulda resursus, ko varētu veltīt tiešām reālu pārkāpumu novēršanai. Žēl!
I. A. Jā, piemēram, PVD jārisina tiešām nopietnas problēmas, bet laiku atņem uzņēmēji, kuri savstarpējā konkurences cīņā cenšas iesaistīt šo dienestu.
Sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) arī norit bez problēmām?
I. A. Konkrēti mēs nevaram sūdzēties par problēmām ar VID, tomēr, kopumā vērtējot situāciju, uzskatu, ka Latvijā VID vajadzētu mainīties un kļūt tādam kā Igaunijā. Ceru, ka tā arī tiešām notiks. Es nesapratu, kāpēc Latvija nevar ieviest tādu uzņēmumu pārskatu un nodokļu maksājumu sistēmu, kāda jau ir Igaunijā. Igaunijā VID ir sapratis, ka dārgākā, lielākā vērtība ir laiks, un uzņēmējiem laiks ir it īpaši dārgs, tāpēc izveidojis vienkāršas, ātri sagatavojamu atskaišu sistēmas, nevis sarežģītas sistēmas, kas prasa milzīgu laika patēriņu un specifiskas zināšanas. Turklāt Latvijā VID ir uzraugoša, policejiska iestāde, savukārt Igaunijā VID ir iestāde, kurai sabiedrībā ir ļoti augsts uzticēšanās reitings. Igaunijā VID apliecina, ka saprot vienkāršu, neapstrīdamu patiesību - tieši uzņēmēji ir tie, kuri valstī maksā algas pilnīgi visiem algu saņēmējiem, tāpēc galvenais ir netraucēt uzņēmējiem strādāt, pelnīt naudu un līdz ar to maksāt algas visiem algu saņēmējiem.
Es novēlu jaunajai Latvijas VID vadībai un visam VID kopumā saprast, ka visi uzņēmēji nav noziedznieki. Vairākums uzņēmēju strādā godīgi, grib naktīs mierīgi gulēt, nevis prātot par nodokļu shēmām, taču uzņēmēji arī vēlas braukt pa labas kvalitātes autoceļiem un saņemt nepieciešamo veselības aprūpi. VID pārstāvjiem un valsts sektoram kopumā jāsaprot, ka attiecības starp valsti un iedzīvotājiem ir līgumattiecības - valstij jānodrošina veselības aprūpe, izglītība, labi autoceļi. Ja uzņēmēji, kuri Latvijā godīgi maksā nodokļus, no valsts nesaņems pretī normālu attieksmi, tad pārcels savu biznesu, piemēram, uz to pašu jau pieminēto Igauniju vai Lietuvu, vai Čehiju, vai varbūt vēl kādu citu valsti, kurā būs redzams - te valsts labāk nekā Latvijā pilda savu līgumattiecību daļu.