Regulējums ir pilnveidojies, ja salīdzinām ar to, kāds tas bija pirms 10-15 gadiem. Tomēr, ja raugāmies uz to, kādos tempos dzīve iet uz priekšu, un uz to, ka mūsu patērētājs kļūst aizvien prasīgāks, tad regulējums nosaka pārāk striktu rāmi. Ja kādreiz siltumenerģijas nozare bija tāda, ko vajadzēja likt rāmī, lai tā samaksātu nodokļus un nepārkāptu likumus, tad patlaban, ja mēs lasām dažādus politikas dokumentus, tad redzam vārdu «inovācija», redzam vārdu «attīstība» un vēl daudzus progresīvus vārdus. Ja regulējums nozarē neiet līdzi attīstībai, tad inovāciju progresu panākt ir sarežģīti. Es pat teiktu, ka ir pēdējais laiks izvērtēt, kā regulējumu varētu mainīt.
Kas tieši būtu jāmaina?
Regulējums Latvijā regulē cenas, respektīvi, siltumenerģijas gala tarifu. Ir Skandināvijas valstis, kurās siltumenerģijas cenu regulēšana nenotiek jau vairākus gadus, jo šajās valstīs paļaujas uz to, ka cenas regulē konkurence. Latvijā neviens nepaļaujas uz to, ka tieši konkurence siltumapgādē varētu sakārtot cenas. Ja runājam par telekomunikāciju tirgu, tad to, ko panāca konkurence, nevarēja panākt neviens regulators. Regulators raugās no tāda skatupunkta, ka grib pasargāt siltumenerģijas patērētāju no tā, ka cena kļūst nesamērīgi augsta, ka cenā tiek ierēķināta pārāk liela siltumapgādes uzņēmuma peļņa, tomēr mēs labi zinām, ka mūsu valstī ļoti daudzi regulējumi, to vidū arī nodokļu izmaiņas, vienmēr trāpa godprātīgajiem komersantiem, bet tie, kuri krāpjas, arī turpina krāpties. Ja regulējums kļūtu brīvāks, daudzi uzņēmumi to nesāktu izmantot ļaunprātīgi.
Telekomunikāciju joma ir pozitīvais piemērs konkurences panāktajam rezultātam, savukārt elektroenerģijas tirgus atvēršana nav tik pozitīvs piemērs - vismaz ne daudzu iedzīvotāju skatījumā, kuriem tagad par elektrību jāmaksā vairāk.
Jā, bet būsim godīgi, elektroenerģijas cena patērētājiem, kamēr tā tika regulēta, bija tik zema tikai tāpēc, ka tika subsidēta. Ir jāsaprot, vai mums kā sabiedrībai zema elektrības cena visiem iedzīvotājiem ir jāsubsidē vai nav. Manuprāt, elektroenerģijas tirgus atvēršana Latvijā notika korekti un mierīgi, ja salīdzinām ar to, kā tirgus atvēršanas process noticis daudzās citās valstīs. Patērētājs tirgus atvēršanas brīdī nesajuta cenu samazinājumu, bet cenu kāpums arī nav tik radikāls, lai radītu masu nekārtības vai plašus protestus. Es rūpīgi sekoju tam, kā mediji atainoja elektroenerģijas tirgus atvēršanas jautājumus, un domāju, ka mediji paveica labu darbu, izskaidrojot sabiedrībai tirgus atvēršanas situāciju. Ja kaut kas tiek subsidēts, tad vienmēr jāsaprot - no kādiem līdzekļiem tiek subsidēts, un var izrādīties, ka tie paši sabiedrības finanšu līdzekļi vien tiek izmantoti.
Kādu iespaidu uz siltumenerģijas nozari varētu atstāt gāzes tirgus liberalizācija?
Katra liberalizācija rada ietekmi ne tikai uz to sektoru, kas tiek liberalizēts, bet arī uz sektoriem, kas ar to sastopas. Latvijā daudzas pašvaldības siltuma ražošanā izmanto dabasgāzi. Tādu pašvaldību, kas siltuma ražošanas procesā vispār neizmanto dabasgāzi, Latvijā ir maz. Dažās pilsētās dabasgāzi siltuma ražošanā lieto vairāk, citās - mazāk, bet izmantot tomēr izmanto, ja vien praktiski un tehnoloģiski ir tādas iespējas. Kopumā Latvijā dabasgāzes infrastruktūra ir ļoti attīstīta un ir labā līmenī. Siltumenerģijas tarifi ir piesaistīti pie tā saucamā dabasgāzes režģa, un arī dabasgāzes gala cenu patlaban nosaka regulators, bet, ja dabasgāze kļūst par brīvā tirgus produktu, tad pilnīgi noteikti būs jāmaina siltuma tarifu regulējums, jo vairs nebūs piesaistes dabasgāzes cenai. Rodas loģisks jautājums - ja visas cenas komponentes būs brīvajā tirgū, tad kas būs tas, ko siltumapgādes gala tarifā regulēs?
Gribu uzsvērt, ka principā kontrolei pār siltuma tarifiem vajadzētu pastāvēt, bet tik stingrs regulējums, kāds ir patlaban, aizvien vairāk būs izjūtams kā ierobežojošs rāmis.
Nesen Dienā bija raksts par siltuma tarifiem, un radās iespaids, ka patlaban gan nav tā, ka, mazāk izmantojot dabasgāzi, bet vairāk - citus energoresursus, var piedāvāt zemāku siltuma tarifu.
Ļoti liela nozīme ir tam, kāds ir dabasgāzes tarifs. Savulaik mēs esam piedzīvojuši, ka dabasgāzes cena pieaug par 300%. Tagad - dažādu notikumu pasaulē rezultātā un ņemot vērā naftas cenas kritumu - arī dabasgāzes cena kritusies. Ja mēs salīdzinām siltuma ražošanu no dabasgāzes ar siltuma ražošanu no biomasas, patlaban ražošanas rezultāts nostājas uz viena cenu sliekšņa. Ja mēs ilgākam periodam varētu iepirkt dabasgāzi par tik zemu cenu, kāda tā ir patlaban, tad droši vien pāreja uz biomasu - ja vērtē tikai no cenas aspekta - nebūtu īpaši strauja.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka atjaunīgo energoresursu patēriņš desmit gados pieaudzis par 12%. Kā tas vērtējams?
Ievērojamu daļu veido biomasas stacija, kas ir uzņēmumā Fortum Jelgava, tad ir vēl vairāki projekti, piemēram, Liepājas katlumāja, kas saistīta ar biomasu, ir arī Rīgas siltuma projekts un Ventspils pašvaldības projekts. Kopumā 12% desmit gadu laikā - tas nav daudz, praktiski tikai mazliet vairāk kā 1% gadā. Vispārējā situācija pašlaik ir tāda, ka centralizētajā siltumapgādē visā Latvijā kopumā siltumenerģijas ražošana no biomasas veido tikai 25%, bet pirms desmit gadiem bija mazāk par 20%. Es nesaku to, ka dabasgāze no siltuma ražošanas jāizslēdz pilnībā, bet droši vien mēs šo proporciju gribētu redzēt savādāku, un pārmaiņu temps varētu būt straujāks.
Proporciju jūs gribētu redzēt savādāku, jo, jūsuprāt, tas varētu dod zemāku siltuma tarifu vai lielāku neatkarību enerģētikas jomā?
Te ir vairāki aspekti. Iespējams, sabiedrība ne līdz galam saprot, ka cīņa par resursiem un resursu pārdali notikusi allaž un praktiski visās pasaules valstīs. Mums Latvijā ir biomasa, mums ir saldūdens. Nenoliedzami, mūsu valsts resurss ir arī tas, ka Latvijā joprojām palikuši dzīvot un strādāt gudri, kompetenti cilvēki, bet Latvija nav ar dabas resursiem ļoti bagāta valsts, un tie resursi, kas te ir, maksimāli būtu jāizmanto savas valsts labā. Ja runājam par biomasu, tad tā ir viens no Latvijas resursiem, un man gribētos, lai biomasa vairāk kalpo Latvijas tautsaimniecības interesēm. Gudri plānojot, jābūt iespējamam saredzēt to veidu, kā biomasas faktors var labāk un vairāk kalpot tieši Latvijas tirgum, nevis notiek vien tā, kā pēdējā laikā, kad 70% visas šķeldas no Latvijas pārceļo pāri Baltijas jūrai uz Skandināviju. Savukārt no Skandināvijas Latvija biržā pērk elektroenerģiju tajos periodos, kad pati nepieciešamajā apjomā elektroenerģiju saražot nevar.
Jūs darbojaties Somijas Tirdzniecības palātas valdē, tātad jums labi zināma Somijas pieredze enerģētikas jomā. Jūsuprāt, Latvija no šīs pieredzes var ko aizgūt?
Tas, kas būtu vērā ņemams, raugoties kopumā uz visu Ziemeļvalstu pieredzi, ir tas, ka Ziemeļvalstīs ir bijis un ir visai skaidrs redzējums, kāpēc notiek pāreja no fosilajiem uz atjaunojamajiem resursiem. Zviedrija šo lēmumu pieņēma XX gadsimta astoņdesmitajos gados, un ražošanas bilancē patlaban ir grūti atrast fosilos resursus. Pieļauju, ka Zviedrijas sabiedrībai šī pāreja nemaz tik lēti nemaksāja, bet jebkurš cits risinājums, iespējams, nebūtu bijis lētāks. Līdzīgu ceļu gājusi arī Dānija. Ja runājam par Somiju, tad Somija atjaunīgos resursus neizmanto īpaši daudz, bet Somijā, salīdzinot ar Latviju un kopumā Baltijas valstīm, daudz nozīmīgāku lomu spēlē atomenerģija, kas palīdz enerģētikas bilanci veidot tā, ka dabasgāze tajā tomēr nedominē.
Nodokļu politikā, kas attiecas uz jūsu nozari, relatīvi nesen parādījās tāda novitāte kā subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN), par kura ieviešanu izvērtās vērienīgas diskusijas. Kādu iespaidu šis nodoklis atstājis?
Jebkura retroaktīva izmaiņa normatīvajos dokumentos ir nepatīkama, jo atstāj uz biznesu sekas, ar kurām jātiek galā.
Konkrēti Fortum Jelgava tas nozīmē, ka pēkšņi uzņēmuma budžetā jāatrod 850 tūkstoši eiro, kas iepriekš nav ieplānoti nodokļu maksājumam. Jautājums, vai uzņēmums to kompensē no peļņas, vai arī saka klientiem, ka jāpaaugstina siltuma tarifi tāpēc, ka valsts mainījusi normatīvo regulējumu. Patērētājs pamatoti nesaprot, ka solītais tarifa samazinājums neparādās tikai tāpēc, ka valsts ieviesusi jaunu nodokli - SEN. Uzņēmēji ir situācijas ķīlnieki. Kopumā mēs bijām nepatīkami pārsteigti par SEN ieviešanu un to, ka valsts neatrada citu risinājumu. Ja valsts politika enerģētikā iepriekš nav bijusi pārdomāta, tad valstij savas kļūdas jālabo uz sava rēķina, nevis uz komersantu rēķina.
Runājot par patērētājiem, kāda ir jūsu vadītā uzņēmuma pieredze attiecībā uz siltumenerģijas lietotāju parādiem? Ir siltumapgādes uzņēmumu pārstāvji, kuri saka - parādi ir ļoti asa problēma, citi saka - problēma nemaz tik asa nav.
Es gribētu ieraudzīt to siltumenerģijas nozares uzņēmēju, kurš tiešām uzskata, ka parādu problēma nav asa. Ja parādu problēma neietekmē siltumapgādes uzņēmumu, tad tā jau ir ietekmējusi parādnieku kaimiņus, kuri vienkārši bijuši spiesti samaksāt parādnieka vietā, vai arī problēma atrodas risināšanas procesā pie konkrētās mājas pārvaldnieka. Vadot Latvijas Siltumuzņēmumu asociāciju, esmu secinājusi, ka parādu problēma ir viena no nozares aktualitātēm. Kopējais parādu apjoms pēc manā rīcībā esošajiem datiem valstī ir vismaz 70 miljoni eiro. Turklāt parādu daudzums nesarūk. Kamēr neesam sakārtojuši siltumapgādes parādu jautājumu, tikmēr nevaram runāt par siltumapgādes nozares sakārtošanu kopumā.
Kādi būtu risinājumi? Pret negodprātīgajiem parādniekiem stingrāk vērsties ar juridiskām sankcijām? Ātrāk risināt parādu jautājumus tiesā? Finansiālās grūtībās iekļuvušiem cilvēkiem nodrošināt efektīvāku sociālā atbalsta mehānismu?
Daži mēģinājumi problēmu risināt jau bijuši, bet pēc būtības ir tā - ja patērētājs var turpināt saņemt pakalpojumu arī tad, kad nav par šo pakalpojumu samaksājis, tad viņam motivācija par pakalpojumu maksāt ir zema. Ja cilvēks nesamaksā, piemēram, par mobilā telefona lietošanu vai par internetu, tad viņam tālruni vai internetu atslēdz, bet ar siltumenerģiju ir tā - cilvēks nesamaksā vienu, otru, trešo mēnesi un pat gadiem, bet siltums mājoklī tomēr ir. Protams, siltumapgādes uzņēmums var sākt tiesāties ar parādnieku, bet parādnieks tomēr ir siltumapgādes uzņēmuma klients, un neviens uzņēmums īpaši neilgojas tiesāties ar saviem klientiem. Uzņēmējam allaž gribas vienoties ar klientiem par tādu sadarbības modeli, ka uzņēmums pakalpojumu pārdod un klients par šo pakalpojumu samaksā. Ja siltuma piegādi varētu pārtraukt parādniekiem un tikai parādniekiem, situācija tiktu sakārtota, bet Latvijā tādu iespēju nav un arī nebūs. Izņēmums ir dažas nesen uzbūvētās mājas, kurās siltummezgls ir katrā dzīvoklī. Iespējams, pareizais ceļš būtu stiprināt priekšstatu, ka visa daudzdzīvokļu māja ir viena solidāra atbildības vienība. Protams, te atkal neatbildēts jautājums ir tas, kāpēc cilvēkam, kurš godprātīgi veic visus maksājumus, jāmaksā par savu kaimiņu parādnieku, turklāt situācijā, ja kaimiņš nevis finansiālu iemeslu dēļ nevar, bet vienkārši negrib apzinīgi veikt maksājumu par siltumu.
Tātad problēmas cēlonis ir padomju laikā būvēto daudzdzīvokļu māju centralizētā apkures sistēma, kura ierīkota tā, ka apkuri nevar atslēgt katrā dzīvoklī?
Jā, bet jāpiebilst, ka XX gadsimta otrajā pusē tādā veidā apkures sistēmu daudzdzīvokļu mājās ierīkoja ne tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā, bet arī rietumvalstīs. Atšķirība ir tā, ka Latvijā visa dzīvokļu privatizācija tika veikta tādā veidā, ka ikviens dzīvoklis kļuva privātīpašums, bet tas, kas notiek ar visu māju kopumā, neinteresē vairs nevienu, un juridiski pat īsti arī nevar interesēt. Piemēram, Vācijā gandrīz katrai daudzdzīvokļu mājai ir apsaimniekotājs, kurš atbild par visu māju kopumā. Latvijā apsaimniekotāji nav spējīgi un pat nav tiesīgi efektīvi risināt problemātiskus jautājumus.
Ja par parādiem siltumapgādes uzņēmums nepieslēgs kādai mājai siltumu, tad tie šīs mājas dzīvokļu iemītnieki, kuri būs godprātīgi maksājuši, jutīsies ar siltumapgādes uzņēmuma darbu ļoti nepamierināti, turklāt pamatoti. SIA Fortum Jelgava noteikti negrib nonākt situācijā, kad nepiegādā pakalpojumu klientam, kurš par pakalpojumu samaksājis.
Tiešie norēķini arī neko nerisina?
Tiešie norēķini ir ļoti labs veids, kā piespiest siltumenerģijas piegādātājus sagatavot rēķinus katram dzīvoklim. Tas, ka nauda tieši nonāk pie siltumenerģijas piegādātājiem, ir ieguvums, tomēr jāņem vērā, ka negodprātīgo maksājumu starpnieku nemaz nebija daudz. Likuma grozījumi kārtējo reizi trāpīja visiem, turklāt pamatā parādu problēmu nerisina, tikai izslēdz tos uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmos gadījumus, kad negodprātīgi rīkojās tieši maksājumu starpnieki.
Jūs darbojaties Ārvalstu investoru padomē. Investīciju piesaistei vide Latvijā uzlabojas?
Diemžēl ne. Tiek teikts, ka Latvija cenšas piesaistīt investīcijas, bet reālas darbības notiek ļoti šauros apjomos. Turklāt daudzās retroaktīvās pārmaiņas normatīvajos dokumentos nav labs signāls investoriem. Vēl viena problēma ir tā, ka Latvija nav definējusi savu mērķi, uz ko būtu jāfokusējas investīciju piesaistē. Es tiešām uzskatu, ka pilnībā mūsu valsts savu mērķi nav izpratusi. Izskan tādi vārdi kā industrializācija un ražošana, bet būtu labi definēt konkrētu mērķi un uz to virzīties.
Kā vērtējat tādu paradoksālu situāciju - ir kādā pašvaldībā ražotnēm piemērota teritorija, bet iedzīvotāju vidū valda liela skepse pret ražotāju ienākšanu?
Jā, tādas situācijas, kurās vērojama iedzīvotāju skepse pret ražotnēm, tiešām mūsu valstī vērojamas daudzviet. Iespējams, pietrūcis skaidrojošā darba, kas būtu jāveic vispirms jau pašvaldībām. Arī manis vadītais uzņēmums sastapies ar to, ka ir iedzīvotāji, kuri labāk mūsu ražotnes vietā vēlētos redzēt tukšu vietu, bet, ja mēs Latvijā gribam ražošanu un darbavietas, tad nevaram vienlaikus gribēt dzīvot klusā, zaļā parkā.