Prasībām attiecībā uz bērnu tiesībām ir jābūt. No Bērnu tiesību konvencijas un arī no Bērnu tiesību aizsardzības likuma izriet princips, ka jādara jebkas, kas ir vislabākajās bērnu interesēs.
Priekšstati par to var būt visai dažādi.
Bērnu tiesību aizsardzības standarts pie mums nav ne zemāks, ne augstāks kā citās valstīs, kas arī apņēmušās ievērot Bērnu tiesību konvenciju. Ja runājam par sociālo realitāti, tas, kādus principus pēc tradīcijas ievēro pie mums, var atšķirties no situācijas citās valstīs. Bet problēma, ka Latvijā bērnu tiesību aizsardzības sistēma ir stipri vāja. Vai tas saistīts ar kādiem masu pasākumiem, vai pedofilijas gadījumiem vai vardarbību pret bērniem, netiek zvanīti trauksmes zvani, parasti tiek kaut kas notušēts, noslēpts, pieklusināts. It īpaši, ja mēs runājam par vardarbību skolās, kas ir ielaista un akūta problēma, kur nav vainojamas tikai skolas - tās vienkārši netiek galā ar situāciju.
Jāvaino jebkurš, kurš zina, bet neziņo?
Tas ir pirmkārt. Un, otrkārt, vislielākā atbildības nasta gulstas uz vecākiem. Tāpēc, ka pamats tam, kā bērns uzvedas ārpus mājas, tiek ielikts mājās.
Vecākiem nav kontakta ar bērnu, katrs dzīvo, kā saka, par sevi un bērnam nav, kam teikt, ka viņam ir problēmas?
Tieši tā. Un otrs - ja ģimenē ir vardarbība pret bērnu vai vecāku starpā, vienalga, fiziska vai emocionāla, bērns to iznes ārpus mājas. Bieži vien ir arī tādas situācijas, ar ko arī mēs esam saskārušies, ka bērnam, kas ilgstoši bakstīts, fiziski vai morāli pazemots, reiz tas vadzis lūst un tādā pašā veidā viņš risina savas problēmas pret pāridarītājiem. Un tad bieži vien tā netaisnība ir tāda, ka viņu pieķer kaut kādā atriebes mirklī, neinteresējas par cēloņiem, un no reāli cietušā viņš sabiedrības uztverē pārtop par varmāku. Stādieties priekšā, kāda tad ir psiholoģiskā trauma, kāda viņam veidojas attieksme pret sabiedrību, pret taisnīguma principu kā tādu.
Un uz visu mūžu.
Tieši tā. Tāpēc ārkārtīgi svarīga ir arī skolas atbalsta personāla aktīva rīcība. Viņiem pirmām kārtām jābūt modriem, tāpat jābūt ļoti labai sadarbībai ar klases audzinātāju, citiem pedagogiem, kuri var ļoti precīzi identificēt, ka bērnam ir kādas uzvedības novirzes.
Diemžēl mēdz būt arī tā: ja ko nelāgu pamana, pirmais ieteikums - šāds bērns jāved uz palīgskolu, lai nebojā (vai pat neapdraud) pārējos.
Ļoti bieži kas tāds ir dzirdēts. Varbūt ne gluži uz palīgskolu, bet prom - pie mūsu skaistajiem un gudrajiem tādam nav ko darīt.
Un tādā brīdī arī pats skolotājs ar savu attieksmi šādu bērnu pazemo.
Tā sanāk. Redz, tagad sabiedrībā TOP tēma ir pedagogu atalgojums. Bet man uzreiz jautājums: es arī iestājos par tiesībām uz taisnīgu atalgojumu, bet tās ietver sevī arī to, ka tas darbs, kas tiek darīts, ir kvalitatīvs.
Par to parasti spriežam pēc atzīmēm.
Atzīmes ir novērtējums ne tikai skolēna zināšanām. Tas ir novērtējums, cik kvalitatīvi, cik efektīvi ir strādājusi skola un tās pedagogi. Tagad satraukums, ka centralizētie eksāmeni matemātikā ir ar dramatiski zemiem rezultātiem. Tad ir jautājums: ja tā ir sistēma, vai tā tad ir skolēnu vaina? Viņi taču ir apzagti - viņiem ir nozagtas zināšanas! Protams, dzird arī pamācības: ja ko skolēns nav apguvis, lai ņem privātstundas. Un bieži vien tās piedāvā tie paši skolotāji. Par naudu. Bet tas ir apmēram, kā, ja kāds nonāk slimnīcā un viņam saka: ziniet, mēs jūs ārstējam, bet jūsu organisms kaut ko konkrētu neņem pretī, re, kur jums ir špricīte, te skalpelītis, paši mājās darbojieties - mēs jums neko īsti nevaram palīdzēt, centāmies jums dot to labāko, bet jūs neņemat pretī. Analoģiska situācija. Diezgan bezcerīga.
Kā to padarīt par cerīgu?
Ir jābūt skaidrai izglītības politikai, bērnu un jaunatnes politikai.
To jau ir ārkārtīgi daudz...
Un nevis uz papīra - tādu mums pietiek vairākiem mūžiem. Jāievēro tas, kas jau šobrīd noteikts Satversmē, konvencijās un likumos. Jo valsts nav ilgtspējīga, ja nav izglītoti, veseli, uz attīstību orientēti tās iedzīvotāji ar vēlmi šeit strādāt augstas pievienotās vērtības darbu.
Ja atgriežamies pie pirmsskolas vecuma bērniem - redzam konfliktsituācijas ar valsts institūcijām ārzemēs, tātad problēmas tur tiek pamanītas, piefiksētas. Tajā pašā laikā pie mums teju vai ik gadu ap skolas laika sākumu tiek lēsts, cik daudzi bērni nav pieteikti skolā, par viņiem valstij nav nekādas informācijas. Kā tā?
Arī vecākiem ir jābūt atbildīgākiem...
Bet ja viņi nav tādi?
Tad valsts varas institūcijām ir gana daudz instrumentu, lai panāktu, ka to, kas noteikts likumos, ievērotu.
Valsts lieto šos instrumentus?
Es teiktu, ka jā. Un tomēr - ja vecāki ir informēti un zinoši par saviem pienākumiem un, piemēram, informē vietējo pašvaldību par prombūtni uz kaut kādu laiku un to, ka bērns nebūs konkrētajā skolā, nav problēmu. Taču reizēm ir arī tā, ka nepaziņo un tad visi citi ir vainīgi - valsts, pašvaldība, ministri, deputāti...
Varbūt jāpieņem, ka ne visi zina savus pienākumus?
Tāpēc viens no maniem darbiem ir sabiedrības informēšana gan par aktualitātēm cilvēktiesībās, gan par ikviena cilvēka tiesībām un pienākumiem. Mums lidostā gaitenī, kur cilvēki iet uz iekāpšanu, ilgstoši bija izvietota vecākiem noderīga informācija. Esam izdevuši informatīvos materiālus par nosacījumiem, kādi bērnu tiesību jomā ir dažādās valstīs. Tie pieejami ne tikai elektroniskā, bet arī drukātā veidā, izvietoti attiecīgo valstu mūsu tautiešu kopienās, Ārlietu, Tieslietu ministrijas mājaslapas un citur. Ir četras tēmas, kuras uzskatījām par nepieciešamu uzsvērt: mājoklis, veselība, izglītība un uzraudzība. Teiksim, bērna atstāšana bez pieskatīšanas Latvijā tiek uztverta atšķirīgi nekā Vācijā, Norvēģijā vai Lielbritānijā.
Mums nav jāpielāgojas tam standartam?
Protams, ja mēs braucam uz turieni...
Ne par to jautājums. Vai mums šeit, Latvijā, nebūtu jāievieš tādas pašas prasības attiecībā uz mūsu bērnu drošību?
Tas standarts vismaz teorijā ir saistošs arī Latvijā. Un te ir liela problēma, runājot par tiesisko apziņu, informētību par tiesībām un pienākumiem. Ar prasību esamību bieži vien saskaras tikai tad, kad ir kaut kādi pārkāpumi, kaut kādas problēmas un kad sāk meklēt palīdzību.
Ja piefiksē pārkāpumus, mums ne vienmēr tas nozīmē bērna atņemšanu ģimenei.
Mums ļoti daudzi bērni tiek izņemti no ģimenēm. Sociālā riska ģimenes ir ne tikai tās, kur vecāki ir narkomāni vai alkoholiķi. Arī pārtikušās ģimenēs auguši bērni var būt saskārušies ar vardarbību, atstāšanu novārtā.
Vairāk orientējaties informēt tos, kas pamet Latviju? Kā ar tiem, kas pie mums ieceļo, turklāt no valstīm, kur radikāli atšķirīga attieksme pret bērnu audzināšanu?
Esam sagatavojuši un kopīgi ar robežsargiem izplatām jebkuram viegli saprotamu informāciju, kas jāzina cilvēkiem, kuri legāli vai nelegāli ir ieradušies Latvijā un plāno te uzturēties. Protams, mums ir arī algoti tulki, ja ir nepieciešams, jo mēs esam atbildīgi par nelegālo imigrantu izraidīšanas novērošanas procedūru, esam klāt arī pie juridiskās palīdzības nodrošināšanas atbalsta pasākumiem.
Skaidrojat tiesības vai arī pienākumus??
Tiesības ietver sevī arī pienākumus. Piemēram, ikvienam ir tiesības pārvietoties ar sabiedriskā transporta līdzekli, tikai pēc noklusējuma ir arī pienākums nopirkt biļeti vai noformēt atļauju pārvietoties bez maksas, ja esi personu lokā, kam tas paredzēts. Tāpat arī varam runāt gan par pieaugušajiem, gan par bērniem. Bieži vien pedagogi pauž savu sašutumu, ka, lūk, bērniem ir tikai tiesības. Tā nav tiesa, bērniem ir arī pienākumi. Problēma ir tajā, kā par to tiek stāstīts, kā viņi tiek izglītoti par savām tiesībām un pienākumiem pret vienaudžiem, līdzcilvēkiem vai pret valsti.
Nav, kas prasa, varbūt?
Ja nav, kas prasa, tā ir problēma ģimenēs, problēma skolās.
Par galējiem gadījumiem - kad bērni tiek atņemti vecākiem. Ja raugāmies no bērna tiesībām, vai ir skaidra tā robeža, kad bērnam labāk - būt nošķirtam no bioloģiskās ģimenes vai nē?
Redziet, kad bērnu izņem no ģimenes kaut kur ārzemēs - un mēs uzzinām vien par skaļākajiem gadījumiem, kas nonākuši preses uzmanībā -, cīnīties par bērna, ģimenes interesēm daudzkārt ir jau par vēlu. Proti, pieņemti lēmumi, ka bērns tiek izņemts no ģimenes vardarbības vai atstāšanas novārtā dēļ, tālāk seko īslaicīga nokļūšana krīzes centrā, kamēr tiek saprasts, cik liels ir pāridarījums, tad mēģina viņu kaut kā rehabilitēt un nodot audžuģimenē. Jo vislabākais, kas bērnam var būt, ir ģimeniska vide.
Lielbritānijā valda uzskats, ja bērnam bioloģiskā ģimene faktiski ir nodarījusi lielu ļaunumu un nav iespējams neko vērst par labu, tad tiek uzsākts piespiedu adopcijas process, un tas jau ir neatgriezenisks. Problēma bieži vien ir tāda, ka vecāki nezina par šo bērnu tiesību aizsardzības standartu. Otrs - tur informēšanas disciplinētība ir pilnīgi citāda kā pie mums. Attiecībā uz bērniem vai to audzināšanu Latvijā ierasts, ka neviens - ne kaimiņi, ne skolotāji, ne kāds no ielas - neinformēs attiecīgos dienestus. Nākamais faktors - cilvēki savlaicīgi nemeklē juridisko palīdzību, lai gan tādas iespējas ir: mums ir Eiropas direktīva par juridisko palīdzību pārrobežu gadījumos, tātad tas ir pirmais, par ko jāinteresējas. Nekavējoties ir jāsazinās ar mūsu ārlietu dienestu attiecīgajā valstī - vēstniecību vai konsulāro dienestu, ir jāinformē un jālūdz palīdzība, jo runa ne tikai par mūsu pilsoņa izņemšanu no bioloģiskās ģimenes, bet arī bērna kā mūsu pilsoņa tiesību aizsardzību, ja notiek piespiedu adopcijas process. Bērns nav kāda lieta vai tirdzniecības objekts. Nekavējoties jāreaģē mūsu diplomātiskajiem dienestiem un, ja nemaldos, to paredz Vīnes konvencija, ka viņiem ir tiesības tikties ar saviem pilsoņiem, īpaši, ja tie ir nepilngadīgie, kuri nonākuši krīzes situācijā, jo viņiem atņem ģimeni.
Vai no ģimenes izņemta bērna intereses kāds tikpat cītīgi aizstāv arī tad, ja tas notiek Latvijā?
Protams, mums ir adopcija, bet nav piespiedu kā Lielbritānijā, ir nosacījums, ka bērnam jābūt juridiski brīvam.
Vai ir sakārtots tālākais ceļš uz bērna attīstību?
No tiesisko procedūru viedokļa - jā, bet izņemšana no ģimenes nav panaceja.
Mums ir cita attieksme nekā britiem?
Jā, tas, kas mums ir totāli bezcerīgā situācijā šobrīd, ir preventīvais darbs ar ģimeni, lai bērns tomēr nebūtu jāizņem no ģimenes, jo, atkārtošu, bērnam vislabākais ir viņa bioloģiskā ģimene, tātad ar to ir jāstrādā. Te ir stāsts ne tikai, kā jau teicu, par narkomāniem un alkoholiķiem, lai gan... Mēģiniet iztēloties: pat ja bērnam mamma ir alkoholiķe vai narkomāne un viņš savus dažus dzīves gadus ir ar to dzīvojis, tā mamma tik un tā ir viņa mamma. Arī tāds šoka elements: no tās pasaulītes, ko viņš ir uztvēris kā savu, nonāk pilnīgi citā - glancētā, ar baltiem palagiem utt. Mums šķiet - tas ir pats labākais, bet te ir jābūt ļoti uzmanīgiem - varbūt no bērna psihes viedokļa tik radikālas pārmaiņas viņu traumē? Ja situācija ir bezcerīga, tad, protams, jāskatās cits risinājums. Bet jāskatās ļoti savlaicīgi. Tas nozīmē, ka pašvaldībām jābūt attīstītām ļoti spēcīgām institūcijām darbam ar ģimenēm, jābūt sociālajiem darbiniekiem, kas ir ļoti specifiska profesija - tas ir vienlaikus psihologs, pedagogs, savā ziņā varbūt arī psihoterapeits, jo ar ģimenēm ir jārunā, situācija jāizprot, jāmeklē citi speciālisti, jāiesaista. Faktiski saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem viņiem tādiem būtu jābūt arī šobrīd, bet viņu nav. Un te nu mēs esam!
Jo nav naudas tādus algot?
Ja nogriež finansējumu izglītībai, veselībai un visam, kas attiecas uz sociālo attīstību, tad šī valsts nav ilgtspējīga. Ja kāds var pateikt: mēs konsolidējam ilgtspējas vārdā, tie ir meli. Nevar šos pamatpīlārus, kas ir Satversmē garantēts pamatu pamats, vienkārši konsolidēt lineāri matemātiski un pēc tam brīnīties, kāpēc mums nekā nav, ir tikai bankas un tukši lauki.
Tomēr es nesapratu atšķirību bērnu tiesību uztverē, kāda ir Latvijā vai Lielbritānijā un Norvēģijā. It kā universāli principi, tomēr katram savas prasības attiecībā uz vienu un to pašu - bērnu nākotni. Kā var būt, ka ir divi tik atšķirīgi koncepti?
Koncepti nav atšķirīgi, atšķirīga ir pieeja tam konceptam. Kaut vai piemēram, ja par mājokli runājam. Vācijā skaidri noteikts, ka mājoklim jābūt apkurināmam, sausam, ar ūdens apgādi, pietiekamu dienasgaismu, ventilāciju. Savukārt Lielbritānijā - dzīves apstākļiem jābūt tādiem, kas nekaitē bērna veselībai un attīstībai. Plašāk. Līdzīgi ir Norvēģijā, Īrijā. Vācija ar savu kārtības mīlestību ir daudz vairāk visu normatīvi regulējusi, kaut gan pietiek ar vispārējo principu.
Bet izpratnes par to, kas bērnam nekaitē, var interpretēt dažādi.
Tieši tā!
Āra tualete daudzus gadsimtus nav kaitējusi, nu tai jābūt iekšā, tas saprotams. Tāpat aukstais ūdens, siltais ūdens, cik sterilam visam jābūt. Bet vai maz visu var reglamentēt?
Mums tas nav reglamentēts līdz tādai detalizācijai, mums arī ir pilnīgi citi dzīves apstākļi un līdz ar to izpratne, kas nekaitē bērnam, tā veselībai un attīstībai, nekā, piemēram, pat Vācijas laukos. Mums bērna veselības aprūpe ir primāra, Satversmē noteikts, ka valsts īpaši rūpējas par bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes. Bet dzīvē tā īpašā rūpe ir: atnāk bāriņtiesas speciālisti, izņem bērnu no ģimenes, iespundē bērnunamā. Ja skolā ar kādu bērnu netiek galā, aizsūta uz internātskolu. Ja ir bērnam uzvedības novirzes, - uz psiheni! Un, kā zinām, ir arī atsevišķi bērnunami, kuru direktorus pie bērniem nedrīkstētu pielaist pat šāviena attālumā, zinām arī, ka viņi būtu jāsauc pie atbildības par to, ko jau ir izdarījuši, salaužot bērnu likteņus.
Kur cēlonis šādā pieejā?
Atsevišķos gadījumos man ir aizdomas, ka dažas pašvaldības pat ir ieinteresētas, lai tām ir bērnunami, kā viņi reizēm ir teikuši - tā ir mūsu vienīgā darbavieta. Paklau, mīlīši, tad jau bērni ir nevis tiesību subjekts, bet objekts, kurš ir tāpēc, lai kādam tur jūsu radiniekam, draugiem būtu darbs? Lai varētu iepirkumus organizēt, kas ir ar infrastruktūru saistīti? Tad arī ir tāds rezultāts. Ar ko mēs esam saskārušies - nereti, nevaru teikt vienmēr, jaunieši, kuri ir izrāvušies no tā šausmu stāsta, mēģina veidot ģimeni, bet nesanāk, jo nav ieaudzinātas rūpes vienam par otru, rūpes par bērnu, vērtību principi par ģimenisko vidi, attīstību, kopā būšanu, mīlestību. Jo mīlestību viņi arī uztver pa savam. Ne jau visi tādi, ir arī labie piemēri - ģimenes tipa bērnunami, kur visi ir kā liela ģimene, tas ir labākais, ko attiecīgajā situācijā var dot. Bet, ja ir cīņa par izdzīvošanu, tēva vietā ir bērnunama direktors, kur cieņā pat ne disciplīna, bet bailes, sodīšana, pie mazākā pārkāpuma - iesniegums policijā... Ja bērniem ir kaut kāda nauda kontā un viņš ar to var brīvi rīkoties, tad aptīra bērnu. Kas, attīstoties šādā vidē, gala rezultātā no bērna var izveidoties? Cilvēks - izdzīvotājs. Es pat teiktu tā - viņš ir izcili sagatavots kaut kādām diversijas operācijām, ja vēl ieliek militāro bāzi. Jo viņš izdzīvos jebkādos apstākļos. Vai kā noziedzīgas vides ļoti veiksmīgs darbonis. Es, protams, ieeju mazliet galējībās. Bet jāsaka, ka apmēram 50 procenti ieslodzījuma vietā esošo - tas ir neoficiāls novērojums - kaut kādā savā dzīves posmā ir bijuši saistīti ar šādām bērnu uzturēšanas institūcijām, paliekot bez ģimenes.
Šokējoši. Vai tiešām neviens šo situāciju neuzrauga, neviens par to neatbild?
Ir ļoti daudzas dažādas institūcijas, kurām ir jāuzrauga bērnu tiesību ievērošana. Tie, protams, ir sociālie dienesti, bet visvājākais posms, kas apveltīts ar ļoti spēcīgiem instrumentiem - nezinu par kapacitāti, bet instrumenti ļoti spēcīgi -, tā ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Skumji, ka šāda struktūra, kas bija izveidota īsi pēc Bērnu tiesību aizsardzības likuma pieņemšanas, nav bijusi pienākumu augstumos. Bērni tiek izņemti no ģimenēm, bāriņtiesas bieži vien neprofesionāli pieņem lēmumus, prevencija netiek prasīta, atbildība no pašvaldību politiķiem par ārpusģimenes institūcijām netiek prasīta. Te nu mēs esam... Mēs pat pret šo iestādi esam vērsušies Ģenerālprokuratūrā, jo, ja institūcija nepilda to, kas ar likumu tai uzlikts par pienākumu, un mēs redzam, ka situācija nemainās, nu tad vērtējiet.
Izvērtēja?
Rezultāts - nekāds. Jo arī prokuratūrai interese par bērnu tiesībām ir kaut kur... Lai gan ir reģionos ļoti aktīvi prokurori, kas iesaistās un, ja ir pārkāpumi, ar visiem instrumentiem, kas viņu klāstā, reaģē.