Turklāt esošā sistēma nekādā veidā neatbalsta to, lai jaunieši tomēr dotos studēt. Jāsaka gan, ka, salīdzinot ar situāciju vispārizglītojošajās skolās, augstākās izglītības sektorā panākti krietni lielāki uzlabojumi.
Elīna Ģērmane ir viena no tiem jauniešiem, kura tomēr ir uzdrīkstējusies cīnīties par saviem mērķiem. Viņa Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātē modernās valodas un biznesu studēs jau otro gadu. Kā pati meitene Dienai atzīst, viņa gribējusi dzīvē kaut ko sasniegt, nevis sēdēt mājās. Viņas nākotnes plānos ietilpst arī pašai savs bizness. Lai gan meitene zinājusi, ka studējot būs jāpārvar vairāki šķēršļi, par to nav bažījusies. Un arī tagad Elīna nepārdzīvo, ka fakultātes telpas viņai nav piemērotas. Apkārtējie cilvēki ir atsaucīgi un Elīnai palīdz.
Kā liecina informācija LU interneta vietnē, fakultātes ēkas pirmais stāvs ir pilnveidots atbilstoši tam, lai arī cilvēki ratiņkrēslā to varētu ērti izmantot, taču ēkai ir vairāki stāvi, un tos savieno tikai kāpnes. Turklāt labierīcībās nav paplašinātu kabīņu un speciālu atbalsta rokturu.
Lai gan ir atsevišķi cilvēki, kuri par grūtībām nedomā, invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis zina Dienai stāstīt par daudzām problēmām, kas jauniešus ar invaliditāti attur pat mēģināt studēt. Pirmkārt, jau jāatrod spēki pašam uzdrīkstēties. Ja iepriekš ir bijušas grūtības gan pirmsskolas, gan vispārizglītojošajās izglītības iestādēs, iespējams, vairs nav spēka cīnīties. Piemēram, šobrīd kādai ģimenei ir grūtības bērnam atrast kaut vienu skolu Pārdaugavā, jo visur tiek netieši norādīts, ka bērns ar invaliditāti tur nav gaidīts.
Otrkārt, problēmas saistās ar informācijas trūkumu, jo šie jaunieši nezina, kāds atbalsts un vai vispār viņiem ir pieejams. Treškārt, problēmas ir gan ar nokļūšanu uz izglītības iestādi, gan vides pieejamību tajās. I. Balodis gan atzīmē, ka lielāks progress ir panākts tieši augstskolās, jo tur vairāk cenšas rast risinājumus, kā arī renovētajās un jaunajās ēkās ir pilnībā ievērotas vides pieejamības prasības, ko arī prasa normatīvi. Taču, piemēram, speciāli pielāgotus studiju materiālus, kas paredzēti jauniešiem ar redzes invaliditāti, viņš nav redzējis. Tāpat nav vienotas statistikas par to, cik daudz šādu jauniešu studē Latvijas augstskolās, tāpēc nevar veikt rūpīgu analīzi par nepieciešamajiem risinājumiem. To Dienai apstiprina Izglītības un zinātnes ministrijā - šāda reģistra nav, un pagaidām nav plānots tādu veidot.
Ja runā par panākto progresu augstskolās, tas vislabāk atspoguļojas jaunajos projektos. Kā Dienai norāda Rīgas Tehniskās universitātes Infrastruktūras attīstības departamenta projektu vadītājs Guntis Vilsons, vides pieejamība ir viens no visu jauno projektu pamatnosacījumiem. Tāpēc RTU Ķīpsalas kompleksā šis jautājums būtībā ir gandrīz atrisināts. Augstskolā gan nenoliedz, ka problēmas varētu būt agrāk celtajās ēkās, taču arī tajos gadījumos tiek meklēti risinājumi. Savukārt attiecībā uz mācību materiāliem universitātes pārstāve Dita Arāja atzīmēja, ka iepriekš nav bijis vajadzības pēc pielāgošanas, taču nepieciešamības gadījumā tiktu meklēts risinājums. Arī LU Dienai apliecināja, ka jaunajā Torņakalna kompleksā visas vides pieejamības prasības tiks ievērotas pat lielākā mērā, nekā to pieprasa normatīvie akti.