Vainīga, vainīga. Britu bērnu veselības institūta jaunākais pētījums sola pieliet eļļu vainas apziņas ugunij - izrādās, jo garākas stundas strādā māte, jo lielāka iespēja, ka viņas bērni būs mazkustīgi, ēdīs treknus našķus un uzaudzēs lieko svaru. Zinātnieki uzsver, ka viņu mērķis nav bijis likt mātēm justies vainīgām. Bet viņas droši vien jutīsies tik un tā.
Vairāk televizora un našķu
Žurnālā Journal of Epidemiology and Community Health publicētais pētījums ir pēdējais no pētījumu virknes, kurā konstatēta saikne starp sieviešu nodarbinātību un bērnu vidukļa apkārtmēru. Taču pirms aprakstīt tā secinājumus, būtu jāsāk ar vēsturisku atkāpi. Strādājoša mazu bērnu māte par nosacītu normu Lielbritānijā kļuva relatīvi nesen - 1984.gadā tikai 27% sieviešu, kurām bija bērni vecumā līdz pieciem gadiem, strādāja nepilna vai pilna laika darbu. Vēlākajos gados aina mainījās, un šodien strādā 59%. Statistika rāda, ka audzis ne tikai strādājošo māšu, bet arī tuklo bērnu skaits - septītā daļa britu bērnu vecumā līdz 10 gadiem šodien ir tukli, kas ir par trešdaļu vairāk nekā pirms 10 gadiem. Kopš gadsimtu mijas zinātnieki ir pētījuši korelāciju starp abām augšupejošajām līknēm.
Bērnu veselības institūta zinātnieki pētīja 12 000 ģimeņu ikdienas paradumus un konstatēja tiešu sakarību starp stundu skaitu, kuras māte pavada darbā, un bērnu veselību (tēvu loma pētījumā netika analizēta, jo tēvu nodarbinātības aina pēdējās desmitgadēs nav mainījusies). Aptaujas anketās tika iekļauti jautājumi par mātes darba dienas garumu, bērnu ikdienas ēdienkarti, kopīgo atpūtu un bērnu kustīgumu. Un atklājās, ka ģimenēs, kurās māte strādā vidēji 21 stundu nedēļā, bērni biežāk uz skolu tiek vesti ar automašīnu, biežāk dzer pārcukurotus gāzētus dzērienus un ēd čipsus, kā arī garākas stundas pavada pie televizora vai datora. Pētnieki konstatē, ka ar katru stundu, ko māte pavada darbā, bērna tukluma risks pieaug un liekā svara problēma vēlākajos dzīves gados var izraisīt dažādus veselības traucējumus. Pētījums nekritizē mātes, bet met akmeni valdības dārziņā, norādot, ka «ir nepieciešama politika un programmas vecāku atbalstam, lai palīdzētu viņiem nodrošināt bērniem veselīgu vidi».
Grūti pateikt nē
Britu veselīgā dzīvesveida organizāciju aktīvisti norāda, ka ir piesardzīgi jāapraksta pētījuma rezultāti, lai nerastos priekšstats, ka tie vaino vidusšķiras ģimenes vai strādājošās mātes bērnu veselības risku palielināšanā. NVO Liekā svara foruma priekšsēdētājs Kolins Veins laikrakstam Daily Telegraph teica, ka «ir bezjēdzīgi vainot mātes, kamēr nav ieviestas programmas ģimeņu atbalstam». «Ja sievietes strādā garas stundas, ir pilnīgi saprotams, ka viņas atnāk mājās pārgurušas pēc suņa un, sākot gatavot vakariņas, ledusskapī meklē kaut ko tādu, ko var ātri pagatavot. Nereti šāds «ātrais» ēdiens ir ar lielāku sāls saturu un kalorijām. Turklāt - jo mazāk stundu mātes pavada kopā ar bērniem, jo mazkustīgāki kļūst viņu kopīgie hobiji - viņi skatās televizoru, nevis iet uz parku un tamlīdzīgi,» teica Kolins Veins.
Viņam piekrīt arī pētniece Sammera Houkinsa, kura intervijā BBC raidījumam Woman's Hour konstatē, ka nogurušai mātei ir grūtāk pateikt bērnam nē. «Un rezultātā tiek apmierinātas bērna vēlmes, nevis viņa vajadzības.» Sliktos ēšanas paradumus vēlākajos gados ir grūti mainīt - pētniece uzsver, ka, pat nonākot skolā, kurā tiek veltīta pastiprināta uzmanība veselīgam uzturam, šāds bērns saglabās neveselīgo našķu paradumu, jo tas būs kļuvis par rutīnu. Risinājums varētu būt stingrākas valdības vadlīnijas veselīgam uzturam bērnudārzos, kuros bērni pavada lielāko daļu dienas.
Ekonomiste Patrīcija Andersone, kas līdzīgu pētījumu veica 2003.gadā, domā, ka stingrākas uztura mācības un bērnu ēdināšanas vadlīnijas mācību iestādēs ir tikai viens no veidiem, kā cīnīties ar problēmu. Viņa piekrīt, ka skolas un bērnudārzi ir «pārņēmuši pienākumus, kuri kādreiz gūlās uz vecāku pleciem, proti, nodrošināt pietiekamu fizisko slodzi bērniem un nodot viņiem zināšanas par veselīgu uzturu». Vārdiem vajadzētu sakrist ar darbiem - ja bērnam stāsta par pārcukurotu dzērienu kaitīgumu, tad bērnudārzā vai skolā nevajadzētu atrasties kokakolas automātam.
Turklāt izglītība nav vienīgā atbilde - intervijā Dārtmutas universitātes portālam P.Andersone saka: «Iespējams, mums vajadzētu domāt par to, kā vienlīdzīgāk sadalīt mājas pienākumu nastu starp vīriešiem un sievietēm.» Un tur gan ar valdības programmām nebūs līdzēts.