Pēdējās nedēļās Austrumeiropas valstis - gan to politiskā elite, gan sabiedrība kopumā - izpelnījušās pārmetumus par nostāju patvēruma meklētāju sadalē. Turklāt kritiskās piezīmes pauž ne tikai Briseles birokrāti vai Rietumeiropas politiķi, bet arī plašs t. s. liberālo intelektuāļu loks, kuram - patīk tas kādam vai nepatīk - ir nesalīdzināmi lielākas iespējas izteikties Rietumu medijos un attiecīgi veidot Rietumu sabiedrisko domu. Nosodījuma kopējais motīvs: kā gan austrumeiropieši var būt tik saltu un savtīgu sirdi, tik lielā mērā aizspriedumu varā?
Manuprāt, šāda moralizēšana - ja vien nav runa par to, ka tā kalpo pozīcijas paušanai kā tādai, - nav produktīva, jo neskar austrumeiropiešu attieksmes cēloņus. Proti, vienkārši atkal un atkal atkārtot, ka austrumeiropieši ir tādi kā neriktīgi eiropieši, ka viņi kaut ko nesaprot utt., zināmā mērā arī ir rasisma paveids. Tātad pareizāk būtu saprast, kāpēc tik liela austrumeiropiešu daļa patvēruma meklētāju uzņemšanu uztver nervozi (jo politiskā elite tikai pieskaņojas nojausmām par elektorāta noskaņojumu)?
Vienkāršākais būtu teikt, ka mums nav tādas pieredzes līdzās dzīvošanai ar citas ādas krāsas, reliģiskās piederības utt. cilvēkiem. Faktoloģiski tas tā ir, tomēr tikpat labi var teikt, ka austrumeiropieši jauno laiku vēsturē ir pārdzīvojuši tik vērienīgas kataklizmas un - tas jāuzsver - kaut kā pielāgojušies tām, ka nevar teikt, ka mēs a priori esam kaut kā teju vai ģenētiskā līmenī neelastīgi.
Man ticamāka liekas cita versija, kas gan arī ir saistīta ar vēsturi. Mazliet vulgarizējot, to varētu izklāstīt tā: iedomājieties, ka jūs no vēstures viedokļa īsā periodā (20-25 gadi) uz savas ādas esat izbaudījuši tādas pārmaiņas, ka slikti kļūst, - pāreja uz kapitālismu vien ko vērta. Pašreizējā situācija daudziem liekas diezgan draņķīga, tomēr kopumā spēles noteikumi ir saprotami (tas nenozīmē, ka taisnīgi) un paredzami. Gavilēm iemesla nav, tomēr ir cerība, ka milzu satricinājumu laiks ir beidzies. Un tad jums pasaka: nē, nav beidzies! Rezultātā ir tāda attieksme, kāda nu tā ir, un te nav ko bargi kratīt ar pirkstu, jo pašreizējo rietumeiropiešu paaudžu (Otro pasaules karu pārdzīvojušos te neņemu vērā) pārdzīvotās nedienas (ienākumu stagnācija, raizes par darba atrašanu utt.), lai cik nopietnas, ar Austrumeiropas pieredzi nav salīdzināmas.
Tā, protams, nav indulgence (vai savulaik pārciestais vispār var būt indulgence?), tomēr Austrumeiropas specifiskās pieredzes ņemšana vērā, «nepiekabinot» tai moralizējošus vērtējumus, jebkurā gadījumā, manuprāt, ir auglīgāka par notāciju lasīšanu un biedēšanu, kas galu galā tikai veicina eiroskepticismu un noslēgšanās noskaņas Austrumeiropā. Kāda jēga dusmoties par austrumeiropiešu slieksmi domāt par sevi kā jau tā daudz cietušiem un mēģinājumiem no šādas pašizpratnes būvēt tālāku attieksmi pret pasauli? Jēdzīgāka būtu mierīga (lai kā «termiņi» spiež), ieinteresēta saruna, nevis Junkera & Co klaigāšana. Ar varu piespiest mīlēt Raini, kā Latvijā saka, nevar.