Bieži vien garās intervijās par dzīves jēgu viens no jautājumiem ir par... vecumdienām - «Kādas tās iedomājaties?». Atbildes tradicionāli ir saulainas - pie jūras, ar pīpi, sarkanvīna glāzi rokās, mazbērnu pulciņu apkārt... Ne tikai teātrī un kino, bet arī reālajā dzīvē šis stāsts mēdz būt savādāks. Par to ir arī Bārnija Norisa luga Ciemiņi, kas šodien, 23. septembrī, piedzīvo pirmizrādi Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Jaunais britu dramaturgs to veltījis saviem vecvecākiem, kas nodzīvojuši kopā 70 gadu. Luga ir himna mīlestībai mūža garumā.
Mātes lomā - Lolita Cauka. Viņa, par jauno iestudējumu stāstot, ilgi meklē vārdus. «Ināra (režisore Ināra Slucka - aut.) akcentē cilvēka mūža vērtību. Kā tas jānodzīvo? Kurš var pateikt, ka dzīvots ir pareizi vai nepareizi? Liela vērtība ir tā, ka satikušies divi cilvēki,» stāsta aktrise. «Man pat ir grūti noformulēt, jo izrādē netieši piedalās arī vecie aktieri, kuru vairs nav, kas ir prom... Agrāk vai vēlāk jāaiziet būs visiem. Neviens nav mūžīgs. Bet jautājums - kā mēs to uztveram.»
Izrāde stāsta par pēdējām nedēļām gados veca pāra dzīvē, ko viņiem vēl atvēlēts pavadīt kopā viņu lauku saimniecībā. Tas ir stāsts par novecošanu un rūpēm, par lauku dzīvi mūsdienu Anglijas dienvidos, par paaudžu atsvešināšanos un klusēšanu, bet pāri visam - par mīlestību. Jaunā paaudze un vecā paaudze - kā katrs dzīvo savu dzīvi, kas tajā vērtīgs. Vai tas ceļš, ko tu izvēlies, ir pareizais? Uz to bieži vien nevar atbildēt pat viedā vecumā. «Ir izrādes, kas dod atbildes, bet šī vairāk uzdod jautājumus un raisa eksistenciālas pārdomas,» domīgi saka L. Cauka.
Varbūt aktrise velk paralēles ar savu dzīvi? Uz to L. Cauka atjoko: «Sakarā ar Alcheimeru?» Viņas varonei šī slimība strauji progresē. «Paralēles jau aktieri vienmēr meklē jebkurā darbā, jo tēls jāveido no savas pieredzes. Otrs palīgs tēla radīšanā ir režisora ierosmes un piedāvājums. Man ar lugas varoni ir viens vecums, beidzot nav jāspēlē ne jaunāka, ne vecāka sieviete. Izrādes tēli gan dzīvo laukos, kur man nav pieredzes.» L. Cauka gan mazliet bažījas, kā veco pasauli, par ko stāsta izrāde, varēs ielikt teātra lakoniskajā Jaunajā zālē. «Bet katram darbam ir sava gropīte, kur tas iekrīt. Ne jau forma ir svarīga, bet saturs. Tas, kas paliek skatītājam pēcgaršā pēc izrādes. Vai viņš tikai noskatās, iziet no zāles un uzreiz aizmirst, vai šad tad viņam uzplaiksnī kādas atziņas un līdzības par redzēto,» domā aktrise.
Vai šosezon viņai būs arī kāda priecīgāka loma? «Nevar zināt! Ir jau tā, ka gaidi kaut ko priecīgu, bet izrādās - nekā. Bet mēdz būt arī otrādi, un tas jau ir labāk. Zinu tikai to, ka darbs būs izrādē pie Vladislava Nastavševa,» L. Cauka atklāj.