Šobrīd muzejs atrodas pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32. Pilnvērtīgi vēsturiskajās telpās Rīgas pilī tas varētu atgriezties ap 2024. gadu, taču pirmās ekspozīcijas sabiedrībai būs pieejamas jau 2018. gada beigās- 2019. gada sākumā. «Mēs esam un paliksim vienīgais muzejs pasaulē, kurš rāda Latvijas vēsturi no sākuma līdz galam. Līdz ar to mums ir uzdevums mācīties no visa jaunākā un labākā, bet virsuzdevums ir nepazaudēt galveno uzdevumu - izstāstīt Latvijas vēsturi. Citādi var noklīst un palikt pie sasistas siles - tajā muzejā ir ļoti laba vitrīna, un tajā atkal ir labi nokrāsots, bet šajā ir tik izcilas digitālās projekcijas! No visa vajag mācīties, bet mēs ļoti gribētu palikt paši,» saka I. Zeibārte, atgriežoties pilī, ekspozīcijām solot laikmetīgāku dizainu un pasnieguma veidu. Interaktīvai baudai būs izveidota pat atsevišķa izstāde Sajūti pats!, kurā varēs strādāt arī ar ekspozīcijā esošo priekšmetu kopijām. Vienlaikus no vitrīnām neviens neatteiksies: «Piecus sešus tūkstošus gadu vecs priekšmets, kurš glabājas noteiktā mitruma, temperatūras un gaismas režīmā, sabruks pēc trim nedēļām, ja šādu apstākļu nebūs.»
Kā jūs raksturotu talantīgu, mūsdienīgu muzeja zāles uzraugu?
Pirmkārt, viņu nemana tad, kad viņu nevajag pamanīt. Viņš nestaigā pa pēdām, un es viņu neredzu. Bet brīdī, kad es tikai paskatos ar meklējošu skatu, viņš ir. Viņš māk man pastāstīt un parādīt, nevis pasaka - ai, es nezinu. Viņš ņem mani pie rokas un saved kopā ar speciālistu. Lūk, tas ir profesionāls darbs.
Kāda, jūsuprāt, XXI gadsimtā ir Nacionālā vēstures muzeja misija?
Muzeja misija vairāk nekā jebkad ir atdot sabiedrībai to, kas ir uzkrāts. Mūsu muzeja gadījumā - noteikti. 147 gados ir uzkrāts milzīgs daudzums priekšmetu un informācijas, pēdējā laikā jau visiem esam stāstījuši par savu miljons vienību lielo krājumu. Ir svarīgi nepalikt XIX un daļēji XX gadsimta muzejam raksturīgā augstprātībā - mēs te esam izpētījuši, bet paiet soli pretim cilvēkam. Pirmkārt, lai viņu neatbaidītu no muzeja, otrkārt, cilvēkam saprotamā veidā izveidojot informāciju, lai viņš jau pie trešā teikuma šausmās nesaķertu galvu. Jāizvairās no pārsarežģītiem formulējumiem. Arī jaunajiem ļaudīm vienmēr saku - muzejā nekas nav bīstamāks par teicienu «Tas taču pats par sevi saprotams!». XXI gadsimtā muzeju ir svarīgi padarīt demokrātisku, lai tas būtu saprotams maksimāli dažādām mērķauditorijām. Vēl ir svarīgi, lai tas neatbild uz visiem jautājumiem, lai ierosina meklēt vairāk un tālāk. Man šķiet, ka vairāk nekā jebkad muzejs ir arī izglītības iestāde. Protams, ja cilvēks pats to grib. Tomēr - būšu galīgi nemoderna, konservatīva un nedemokrātiska. Muzejs nav vieta visatļautībai. Nu, nebūs tā, ka muzejā drīkstēs darīt visu. Kādreiz mums ir pretenzijas no māmiņām - kāpēc mans bērns nedrīkst uz vitrīnas pakāpties? Mīļā māte, ja stikli plīsīs, tad tavs bērns būs cietis. Nevis tāpēc, ka muzejs neļauj. Ir jāsaprot - ir drošības apstākļi. Eksponāti aiz stikla ir arī tāpēc, lai tos saglabātu. Arī tā ir izglītojošā funkcija, ja cilvēks, atnācis uz muzeju, sapratīs, kāpēc nedrīkst priekšmetu murcīt.
Preses konferencē uzsvērāt, ka pirmo reizi «nevienas no Latvijas vēsturē svarīgām tēmām mūsu ekspozīcijā vairs netrūkst» un ka «šīs tēmas nedrīkstēja nebūt». Kāpēc to izdarīt nebija iespējams ātrāk?
Absolūti vienkārša atbilde. Pilī ekspozīcija beidzās ar 1940. gadu - Latvijas okupāciju. Vienmēr bija jautājums - kāpēc nav tālāk? Parasti mēdzu parādīt - lūk, durvis, te beidzas mūsu telpas. Vienkārši pilī mums bija fiziski izsmeltas rezerves. Mums nebija, kur tālāk plesties. Pils fiziskais ķermenis mums uzlika ierobežojumus, un mēs tos mantosim. Piemēram, ekspozīcija arī atjaunotajā pilī būs 3. un 4. stāvā, lai to var iziet secīgi, pa skaidru maršrutu. Nu nevaram mēs tā izturēties pret savu apmeklētāju. Apmeklētājam ir jāatvieglo dzīve - viņu nedrīkst dzenāt no viena stāva uz otru, no viena spārna uz otru.
Kāds ir jūsu viedoklis - cik tālu muzejam, turpinot veidot savu krājumu, jāiesniedzas mūsdienās? Kamēr nav laika distances atsvešinājuma, kā atsijāt vērtīgo no mazāk vērtīgā, kādi ir atlases kritēriji?
Tas ir ļoti, ļoti, ļoti sarežģīts stāsts. Mūsu muzeja krājuma komplektēšanas politika ir izveidota tā, ka, vienkāršoti sakot, uzņemam krājumā arī vakardienu. To, kas varētu būt svarīgs un būtisks. Absolūti vienkāršs piemērs. Ļoti secīgi komplektējam Latvijas naudu. Ja kāds gribēs pēc 100-200 gadiem pētīt Latvijas naudu, mums nākotnes apmeklētājam vai pētniekam ir jānodrošina monēta, kas ir nākusi klajā tikai vakar un vēl nav nogulsnējusies. Tur šaubu nav. Tā ir vienkāršākā daļa. Sarežģītākā daļa ir saprast, ko ņemt no mūsdienu masu produkcijas. Viena līnija mums ir skaidra. Ļoti cenšamies nepalaist no redzesloka visu to, kas tiek ražots Latvijā.
Nesen ar māsām Vēstures muzeja krājumam nodevām savas bērnības - 70./80. gadu - rotaļlietas. Pārsteidza, ka mantas tiešām tika pieņemtas un katra nonāca savā kastītē ar visu zinātnisko aprakstu. Vai jūs sagaidāt šādu iniciatīvu no cilvēkiem?
Noteikti. Vērtīgākās lietas ir ar stāstu. Piemēram, ja tiek paņemts parasts uzvalks, tāds, kā daudziem. Bet uzvalku telpisku padara tas, ja mēs zinām - šuva tas un tas, valkāja tas un tas, un viņš bija šo uzvalku uzvilcis augstskolas izlaidumā. Vēl labāk, ja mums ir fotogrāfija, kurā cilvēks stāv šajā uzvalkā saspēlē ar vidi, kas atspoguļo tā laika situāciju. Stāsts bieži vien ir vissvarīgākais. Kad veidojām izstādi 100 Latvijas vēstures relikvijas, tur bija kāzu kleita ar izgrieztu gabalu. Ja paskatās uz kleitu kā uz priekšmetu, kuram vienkārši ir nogriezta auduma stērbele, - tas nekam neder. Bet, ja paņemam stāstu…(no izsūtījumā līdzi paņemtās kāzu kleitas māte darinājusi tērpu mirušajam bērniņam - aut.). Tāpēc mēs turpinām pierakstīt un fiksēt arī mūsdienu norišu stāstus, kas ļauj saprast, nojaust, kas ir svarīgs mūsdienu cilvēkam. Varbūt tas būs svarīgs arī pēc daudziem gadiem. Pilī hronoloģiski ekspozīciju pabeigsim ar neatkarības atjaunošanu. Mums ir paredzētas četras jaunas izstāžu zāles. Tur būs iespēja izlikt mūsdienu kolekcijas, atsaukties uz aktuāliem notikumiem. Tādas izstādes ļauj pārbaudīt krājumu un saprast, kas der, kas - ne un kā vēl pietrūkst. Visbiežāk ir tā. Vēsturnieks, pētnieks, arheologs, numismāts - visi, kas mēs muzejā strādājam, ļoti mokāmies šaubās un diskusijās, uztaisām izstādi, bet to lieto un ar sabiedrību strādā muzejpedagoģijas meitenes. Tieši viņas novēro un palīdz saprast, ko apmeklētāji nolasa un ko - ne. Piemēram, 4. stāvā telpā, kur parādām Latvijas okupāciju, Kārļa Ulmaņa vaska figūra stāv pie sava rakstāmgalda. Viņš ir piecēlies, aiziedams no pils, kā tas vēsturiski arī bija - 1940. gada 22. jūlijā. Virs Ulmaņa slīpi pie sienas uzkārts Staļina portrets, kas kā draudīga ēna krīt gan pār viņu, gan pār valsti. Šogad bija gadījums - kāds apmeklētājs izteica ļoti lielu neapmierinātību: kā tā drīkst - salikt Ulmani un Staļinu kopā?! Darbā ar skolēniem un muzejnaktī redzam, ka lielākā daļa apmeklētāju tomēr šo domu nolasa.
Šī minētā laikam, šķiet, ir drosmīgākā vieta jūsu ekspozīcijā. Kā jums šķiet, cik vēstures muzejam mūsdienās jābūt bezkaislīgam, neitrālam (ja tas vispār iespējams), un cik lielā mērā muzejs var paust savu attieksmi par strīdīgiem vēstures posmiem?
Bezgala sarežģīti. Starptautiskajā muzejnieku sabiedrībā tā ir viena no diskusiju tēmām - domas ļoti dalās. Muzejnieku konferencē Pārjaunot muzeju izskanēja teksts - muzejam jābūt niknam! Stāsts bija par verdzībai veltītu muzeju. Ideja ir tāda, ka tev nav tiesību pieļaut domu, ka verdzība ir laba. Muzeja pienākums būt niknam, lai pateiktu, ka tas ir slikti! Otrs viedoklis - neko neuzspiežam. Visu laiku rādām abas puses, lai apmeklētājs pieņem savu viedokli. Viena no mūsu tēmām - Latvijas okupācija. Jā, bija tādi, kas gavilēdami aizbrauca izlūgties uzņemšanu Padomju Savienībā. Mēs, protams, to bildīti arī parādām, bet nevaram to nolikt vienā līmenī ar okupācijas faktu. Mums kā Latvijas vēstures stāsta stāstītājiem, manuprāt, nav dotas tiesības palikt malā un neizteikt savu viedokli. Bez vārdiem, bet cenšamies to izteikt. Ļoti klaji un demonstratīvi mēs to nedarīsim arī pilī, bet mūsu rokās ir pietiekami daudz līdzekļu - gan priekšmetu, gan dokumentu, lai pateiktu savu viedokli. Bet nebūs tā, ka ielaidīsim tajā telpā tikai cilvēkus, kas piekrīt mūsu viedoklim. Mums ir pienākumi, jo ne tikai strādājam sabiedrībai, bet arī paši esam sabiedrības daļa. Interpretēt vēsturi līdz zināmai pakāpei, palikt objektīviem - tāds ir mūsu virsmērķis. No otras puses - tas ir arī mūsu pienākums un tiesības - audzināt pašapziņu, patriotismu un nacionālu nostāju. Mēs ar mūsu rīcībā esošiem līdzekļiem ekspozīcijā pārstāvam Latvijas valsti. Cits piemērs - Kārli Ulmani neuzkrītoši, tomēr esam nedaudz nodalījuši no pārējiem prezidentiem. Cilvēkam neatkarīgi no tā, kā viņš izturas pret Kārli Ulmani, ir jāsaprot, ka par Valsts prezidentu viņš netika ievēlēts. Absolūti neapstrīdams ir fakts, ka Kārlis Ulmanis pildīja Valsts prezidenta funkcijas, tā ar viņu rēķinājās arī starptautiski, bet viņš pildīja pienākumus, nevis tika ievēlēts. Tāpēc atļāvāmies to uzsvērt. Tā ir līdzsvara lieta - neklusēt, bet arī neuzspiest.
Cik lielā mērā Latvijas vēsture ir izpētīta? Nesen bija lasāma ziņa, ka Izraēlas ūdenslīdēji atraduši kuģi ar unikālām seno romiešu bagātībām. Vai Latvijā, jūsuprāt, arī ir iespējami tamlīdzīgi atradumi?
Noteikti. Domāju, ka zemes dzīles glabā milzīgas bagātības, kuras vēl neapzināmies un nesaprotam. Vienkārši tāpēc, ka nezinām, kur viņas ir. Mūsdienās arheologi gandrīz neko apzināti nerok. Rok tikai tad, kad piemineklis ir apdraudēts, notiek celtniecības darbi vai kāds nejaušs atradums, - tad arheologi iesaistās izpētē. Mūsdienu tehnoloģijas ir jau attīstījušās tādā līmenī, ka, neko nepostot un neatrokot vaļā, varēs vienkārši noskenēt un redzēt, ka tur kaut kas ir. Nu jau aiziešu populismā, bet mēs taču joprojām neesam atraduši Beverīnu.
Uz Latvijas simtgadi būtu skaisti atrast.
Mums to derētu atrast. Racionālais kodols taču stāsta par Beverīnu. Nu bija tā! Tikai tāpēc nevar teikt, ka Beverīnas nebija, ja nezinām, kur tā ir. Tas ir uztveres jautājums. Pieņemu, ka vēl ļoti daudz informācijas neesam nolasījuši un izlasījuši. Pieļauju arī to, ka visi rakstītie materiāli nav izpētīti un bijuši līdz šim pieejami. Ļoti lielās līnijās zinām, kas ir noticis Latvijas teritorijā 13 000 gadu laikā. Akcentu pārlikšana noteikti ir iespējama. Rudenī muzejā būs konference un iznāks grāmata par Latvijas sentautu tapšanu par latviešu tautu, kas, ceram, palīdzēs kaut nedaudz kliedēt 700 verdzības gadu mītu. Nu nav tā! Mūsu izstāde to nepierāda un neapliecina. Nevar būt vergi ar tādām rotām un tik augsti attīstītu kultūru. Neviens nesaka, ka viņi dzīvoja viegli un laimīgi, bet verdzības laiks neatbilst apzīmējumam, ka visi staigāja tikai nokārtām galvām. Kādi depozīti nāk laukā no zemes! Kādas krāšņas rotas ir valkājušas meitas un sievas! Materiālā kultūra liek mums domāt citādi. Un folklora? Tā liecina par nabadziņiem, kuri neko neredzēja? Ir tautasdziesmas, kas apliecina kaut ko pavisam pretēju - rāda pašapziņu, lepnumu. Uz rudeni gatavojam izstādi, grāmatu un konferenci par ārkārtīgi interesantu, bet nepelnīti piemirstu notikumu Latvijas vēsturē. 1896. gadā Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Šogad tai būs 120 gadu jubileja. Tā ir pirmā izstāde, kur tiek mēģināts rādīt latviešu vēsturi. Gan gara, gan ne gara mantas. Izstādē bija savākts un parādīts, kas tobrīd ir latvieši. Savu izstādi nosaucām - Versija: latvieši. 1896 - 2016. Uzdevums ir viens - parādīt, kādu Latviju un Latvijas vēsturi redzēja mūsu priekšteči, kādi viņi paši jutās 1896. gadā, kas viņiem šķita svarīgi un kas no tā ir atnācis līdz mums, 2016. gadā. Vai mums viss ir svarīgs un saprotams no tā laika? Kas mums ar viņiem 120 gadu laikā ir palicis kopīgs un kļuvis atšķirīgs? Mums ir saglabājušās ļoti vērtīgas lietas no 1896. gada izstādes. Ir katalogs, kurā var redzēt, kas tika eksponēts. Izstāde aizņēma vairākus simtus kvadrātmetru tagadējā Kronvalda parkā. Tur bija izbūvēti paviljoni, kur mēģināja parādīt, kā dzīvo latvietis, kāda ir viņa māja, kā viņš rotājas, par pilnīgi visām dzīves sadaļām. Pēc kataloga varam rekonstruēt gan izstādes laukumu, gan to, kas tur bija eksponēts, gan to, kā to uztvēra sabiedrība. Gana daudz eksponātu no šīs izstādes nonāca muzejā. Mūs interesē ne tikai parādīt, kāda bija izstāde, bet saprast, kas mūsos ir mainījies 120 gados.
Kā jūs kā vēsturniece vērtējat romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts pienesumu vēstures apzināšanā un interpretēšanā?
Mūsu mājā apspriežam katru no tiem. Gandrīz līdz sacensībai. Tu jau izlasīji, paspēji? Beidzot lasām latviešu oriģinālliteratūru. Maināmies ar grāmatām un apspriežam. Tā sen nav bijis. Ļoti gaidām katru nākamo romānu. Ne pret vienu no tiem mums līdz šim nav bijis svētā naida, jo pirmkārt uztveram pienesumu - romāni rosina diskusijas, kāds kaut kam ir pievērsis uzmanību. Ja nu kāds galīgi nepiekrīt, lai oponē. Kritizē, pasaki, kā vajag labāk, ierosini diskusiju! Galvenais, lai nav stāvošais ūdens. Lai mēs beidzot sākam paši par sevi interesēties.