Šos cilvēkus izcelt, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Es esmu bijis dažādās žūrijās. Noslēguma pasākumos suminot cilvēkus par kādu varonīgu rīcību, aizkustinājums ir liels gan skatītājiem, gan arī žūrijai, bet tajā pašā laikā jārēķinās, ka pretendentu atlasē ir arī nejauša izvēle, jo policistu, glābēju utt. ir ļoti daudz, droši vien katrs kaut kādā brīdī kaut ko labu ir izdarījis.
Par ko uzzina, to arī slavina?
Jā. Un tajā visā piedevām ir arī liels šova elements, kas brīžiem ņem priekšroku pat pār saturu. Piemēram, televīzijas studijā notiek skolēnu zināšanu konkursa fināls, kur izšķiras uzvarētājs, bērniem trīc rokas, pildot uzdevumu, un tad pēkšņi iznāk režisors priekšā, saucot: stop, stop, stop! Jo kaut kas nav labi no filmēšanas viedokļa, kaut kas jāsāk no jauna.
TOYP projektā nav akcents uz šovu, un mēs zinām, ka tie, kas uz šo balvu pretendē, jau ilgstoši dara patiesi unikālas lietas.
Kuru no pretendentiem jūs pats izceltu?
Raimondu Elbakjanu no Ghetto Games. Vismaz man ir pārliecība, ka viņa veikums ir tāds, ko varam kā piemēru rādīt arī citiem pasaulē. Raimonds apzinās, ka ir svarīgi palīdzēt tiem bērniem, ko citkārt uzskatām par grūti audzināmiem, tādiem, kas nezina, kur likt enerģiju, kas ir dumpinieki.
Raimondam arī izdodas noturēties pretī visādiem izaicinājumiem.
Konkrētāk?
Varbūt tas salīdzinājums mazliet pārspīlēts, bet ir vesela virkne lielu pasākumu, kas sākumā neformāli pulcē daudzus domubiedrus, bet pēc tam strauji komercializējas, jo kāds tos pārņem, saskatot iespēju nopelnīt. Man liekas Ghetto Games potenciāli šāda bīstamība pastāv, bet Raimondam izdodas pret to noturēties, lai gan brīžiem izskatās, ka jau balansē uz robežas.
Suminot vispārzināmus līderus, iedrošinām arī citus maksimāli sevi realizēt katram savā jomā.
Protams. Tāpēc man par šo projektu ir īpaši pozitīva sajūta.
Ikdienā strādājat ar studentiem. Cik liels ir potenciāls, lai šādu līderu būtu vēl daudz vairāk?
Pie mums pierasts gausties, ka jaunatne kļūst slikta, kaut kāds ideālisms iet mazumā utt. Man galīgi nav tādas sajūtas. Absolūti pozitīva pieredze man ir ar izcilāko skolēnu nometni Alfa, kur pats, vēl būdams skolnieks, šķiet, trīs vasaras piedalījos un arī tagad katru gadu braucu nolasīt kādu lekciju un tikties. Sajūta tur ir fantastiska. Starp citu, Mudīte Kalniņa, kas ir viena no galvenajām nometnes rīkotājām, būtu pelnījusi būt starp tiem, ko īpaši suminām. TOYP balvai gan viņa nekvalificējas pēc vecuma.
Bet ir arī citi piemēri. Jauniešu pašorganizētais Skepticafe. Satori. LU Fizikas fakultātes telpās darbojas Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centrs, kas organizē apmācības pasākumus skolotājiem. Jāsaka, skolotāji mums ir labi, pilni entuziasma, bet lielā mērā dzīvo noslēgtā vidē - ja augstskolu pasniedzējiem nepārtraukti ir iespēja būt starptautiskās konferencēs, tad skolotājiem šādu iespēju ir daudz mazāk. Dabaszinātņu un matemātikas izglītības centrs šo vakuumu cenšas aizpildīt. Pieprasījums dalībai viņu pasākumos ir milzīgs.
Skolotāji jūt, ka jāmainās līdzi laikam?
Mēs arī kā sabiedrība ļoti lēni adaptējamies attieksmē pret to, ko tad nozīmē izglītība mūsdienās. Situācija mainās tik dramatiski strauji, ka tas, kā man vai, iespējams, arī jums mācīja, ir novecojis. Un te runa ir nevis par kādām tehniskām lietām, bet sapratni, ka visu iemācīt nav iespējams. Es arī pats esmu saņēmis pa kaklu no skolotājiem, sakot: kad pie manis kā augstskolas profesora atnāk jaunais cilvēks, man brīžiem nav tik svarīgi, vai viņš to Otro Ņūtona likumu ir iemācījies vai ne. Man ir absolūti svarīgas divas lietas. Pirmā - vai viņam ir motivācija mācīties, un, ja tāda ir, to likumu es iemācīšu, bet, ja viņam nebūs interese vai vēlme mācīties, es kaut uz ausīm varēšu stāvēt, nekas nesanāks. Otra lieta - ja runājam, ka vidusskolā kādu profesionāli orientēsim, tad tas ir sen par vēlu. Ir laikus jāparāda visas iespējas un jāveido arī sapratne - pat ja izvēlētā joma patīk un sagādā prieku, zināšanu iegūšana ir nopietns darbs, un nav ko cerēt, ka esmu gudrs no dabas, tāpēc man viss izdosies pats no sevis.
Vienu brīdi mums bija tāds uzstādījums, ka skolās jāiemāca prasmes. Tagad paradigma mainās un visādas smalkas izglītības teorijas saka, ka tas, kas mums patiesībā ir jāmāca, ir motivācija. Tas nenozīmē, ka nav jāmāca Otrais Ņūtona likums, tas ir jāmāca, bet tas nav tas, ko gribam sasniegt. Izglītības process nav tik racionāls. Tikai tajā brīdī, kad rodas interese, attieksme, ka ir stilīgi zināt, ka man tas pašam tīri cilvēciski vajadzīgs, turklāt vienalga, par kuru zinātnes jomu ir runa, tad arī mācās un iemācās.
Vēl mazliet pat TOYP. Kā noris žūrijas darbs, proti, kā izvēlaties, kuri tad ir tie labākie no labākajiem?
Mums bija 18 pretendentu. Tikāmies ar katru no viņiem klātienē.
Ir ko jautāt, ņemot vērā, ka visi viņi ir sabiedrībā samērā labi zināmi?
Jā, protams. Un domāju, ka te varu runāt visas komisijas vārdā, - tā sajūta mums bija absolūti fantastiska. Ja tu runā ar skautu līderi vai pavāru, ielu vingrotāju, tiešo pārdevēju, fondu veidotājiem, nostiprinās pārliecība, ka Latvijā noteikti nav tik slikti, kā ikdienā dzird gaužamies. Ja starp mums ir tādi cilvēki, kas dara lielas lietas, bieži vien savā brīvajā laikā un ne jau tāpēc, lai kāds pamanītu, bet tāpēc, ka viņiem pašiem liekas, ka tas ir forši un ka to kādam vajag. Katrs no komisijas locekļiem, novērtējot pretendentus, tos ranžēja secībā no 1 līdz 18, tālāk jau tīri aritmētiski tiek aprēķināts, kurš ir pirmais, kurš otrais utt.
Grūti bija vērtēt?
Pirmos un pēdējos noteikti nav tik grūti, kā tos, kas pa vidu. Un no tā, kurš iekļūst desmitniekā, kurš paliek vienpadsmitais, tomēr daudz kas atkarīgs. Nevar arī zināt, ko citi lemj. Bet novērtēti visi ir, un 26. augustā Baltic Beach Hotel norisināsies apbalvošanas ceremonija. Balvas saņems vairāki, bet visus, protams, interesē, kurš būs tas Nr. 1, kurš tālāk startēs Eiropas līmenī.