«Tas ir interesanti. Skolas laikā viņa nudien nebija naska uz sportošanu, bet te ņem un noskrien 254 kilometrus, uzrādot vislabāko rezultātu,» Baumanis neslēpj savu izbrīnu par bijušās klasesbiedrenes veikumu.
Un kā ar tevi pašu - vai jau agrā bērnībā sēdies pie stūres?
Nu, man sanāk līdzīgi kā Almai. Šis man bija tikai septītais gads autosportā, kas ir ļoti maz, ja salīdzinām ar citiem. Piemēram, 2013. gada Eiropas čempions Reinis [Nitišs - aut. piez.] bija braucis no sešu gadu vecuma. Es pie sporta mašīnas stūres pirmoreiz piesēdos tikai 15 gadu vecumā. Tas bija bagijs. Izmēģinājām Latvijā, kur šis čempionāts nebija tik spēcīgs, bet pēc tam aizbraucām uz Ziemeļvalstu čempionātu. Pirmajā gadā izcīnīju trešo vietu un tad sapratu, ka man ir iekšā. Kad Reinis triumfēja Eiropas čempionātā, sapratu, ka arī es to varu, jo savulaik kopā braucām kartingos un reizēm labāks biju es, reizēm - viņš. Pagājušajā gadā pieļāvu vairākas muļķīgas kļūdas, vienreiz motors pievīla, kā dēļ zaudēju daudz punktu, taču kopvērtējumā ieguvu trešo vietu, kas nebija slikti debijas sezonai.
Kā nonāci pie idejas izmēģināt spēkus autosportā?
Viss sākās ar to, ka mans tēvs Andris brauca aptuveni divdesmit gadu rallijā. Es, jau mammai vēderā esot, braucu skatīties sacīkstes (smaida). Tā ka man autosports ir jau asinīs.
Ņemot vērā to, piesēšanās pie stūres tikai 15 gadu vecumā ir ļoti vēlu...
Tā ir. Bet jau no pirmajiem posmiem bija ļoti labs ātrums, pareiza saprašana par to, kā jābrauc. Klausījos tēvā, kurš tobrīd man varēja dot ļoti daudz padomu. Vēl pagājušajā gadā daudz ko mācījos no komandas. Šogad man par priekšpiedziņu neko jaunu vairs nevarēja pastāstīt. Ar pilnpiedziņu būs cits stāsts.
Vēl nesen Latvijā reti kurš zināja par rallijkrosa eksistenci, bet nu mums būs divi pārstāvji pasaules čempionātā. Cik lielā mērā Nitišs ar saviem panākumiem pavēra ceļu tev un citiem latviešiem uz rallijkrosu?
Viens ir Reinis, bet pirmais Latvijā, kurš tam pievērsās, bija Uģis Traubergs. Viņš apkalpoja mašīnas, pats bija Eiropas čempions autokrosā, pēc tam daudz palīdzēja [Kenets] Hansenam, kurš četrpadsmit reižu izcīnīja čempiona titulu. Tad nopirka mašīnu no Hanseniem un turpināja viņu apkalpot. Tas bija varbūt pirms gadiem pieciem sešiem, un viņš iesaistīja arī citus latviešus tajā. Bet, ja Reinis nebūtu kļuvis par čempionu, es arī diez vai brauktu rallijkrosā. Droši vien vairāk raudzītos rallija virzienā.
Paši nebrauktu, vai jums nedotu tādu iespēju?
Mums nebūtu iespējas tikt tajā komandā. Bija varianti ar savu mašīnu pievienoties pie čehiem, bet labi zinājām, ka Set Promotion komanda piedāvās labākas iespējas, viņiem ir vislielākā pieredze šajā sporta veidā. Tas, ka triju gadu laikā divi latvieši kļuvuši par Eiropas čempioniem, ir Trauberga, Reiņa tēva un arī paša Reiņa nopelns.
Kad radās pārliecība, ka šogad vari kļūt par čempionu?
Jau pagājušogad, kad uzvarēju trīs posmos. Sapratu, ka trešā vieta kopvērtējumā ir pieredzes trūkuma un paša kļūdu dēļ. Pēc tās sezonas afterpārtijā [noslēguma ballītē] komandas vadība man teica, ka ar savu ātrumu mierīgi varu izcīnīt čempiona titulu. Sākumā īsti neticēju, jo nezināju, ko pārējie sadarīs ziemā. Pirmajā posmā uzvarēju kvalifikācijā un sapratu, ka varu. Visu sezonu bijām augšgalā. Smagākais trieciens tika piedzīvots Francijā. Pēc tā posma mans pārsvars pār tuvāko sekotāju saruka no 22 līdz astoņiem punktiem. Nākamajā posmā Barselonā izdevās reabilitēties. Pēdējās sacensībās Itālijā arī bija interesanti - pirmajā līkumā sadūrāmies trīs mašīnas, un es ar savu galveno konkurentu, kurš vēl varēja man atņemt jau praktiski izcīnīto titulu, stāvam - atdūrušies sienā (smejas). Pusfinālā sanāca nobraukt perfekti kā pēc grāmatas un bez kļūdām, jo biju jau mierīgs. Finālā nedaudz nepaveicās, finišēju sestais, jo pirms tramplīna saņēmu triecienu aizmugurē un apgriezos par 360 grādiem.
Šogad debitēji arī pasaules čempionātā Super Car klasē, kur startēsi visu nākamo sezonu. Kādi ir iespaidi par tajās sacensībās pieredzēto?
Vēl var pieminēt, ka šogad uzvarēju Igaunijas čempionātā Super Car klasē. Domāju, tas man deva ļoti daudz. Jā, tur varbūt nav tik spraigas cīņas, bet ļāva lieliski saprast mašīnas specifiku, saprast paātrinājumu un citas nianses. Līdz simtam var uzraut divās sekundēs, tas ir ātrāk nekā F-1 mašīnas to spēj izdarīt. Pirmajās reizēs no tā bija mazliet neomulīgi, bet Igaunijas čempionātā gūtā pieredze deva nepieciešamo pārliecību. Man pašam likās, ka pasaules čempionātā vajadzēja nostartēt labāk jau šosezon, bet komandas vadība, pēc tam analizējot braucienus, teica, ka viss izskatās perfekti: sniegums ir atbilstošs, jo es braucu ar pusotru gadu vecu mašīnu, bet pārējie - ar jaunākām. Komandas vadītājs Hansens pēc katrām sacensībām mierināja, sakot: «Jāni, tas ir labākais, ko tu šobrīd varēji izdarīt, - cepuri nost!» Ir ļoti patīkami ko tādu dzirdēt no četrpadsmitkārtēja Eiropas čempiona.
Svaigākie jaunumi par tevi ir līguma parakstīšana ar pasaules čempionāta komandu...
Jā, uzreiz pēc finiša Itālijā, kad visa komanda mani aplēja ar divdesmit šampanieša pudelēm, atvēru vaļā acis un ieraudzīju, ka manā priekšā stāv Manfrēds Štols no World RX Team Austria. Viņš man pasniedza kreklu un teica: «Laipni lūdzu komandā!» Cik zinu, līgums vēl nav parakstīts. Ir arī interese no citām komandām, visu vēl vērtēsim.
Kam bija jābūt finansiālajā un tavas braukšanas ziņā, lai nākamajā sezonā varētu aizvadīt pilnu sezonu pasaules čempionātā?
Pēdējo gadu rezultāti liecina, ka ir vērts uzticēties jauniem braucējiem, kuriem ir ļoti liela pieredze ar priekšpiedziņu. Man tāda šogad bija, es rādīju stabilu sniegumu, un komandas to novērtēja. Pasaules čempionātā ir praktiski divreiz vairāk posmu. Tātad arī budžetam jābūt divreiz lielākam. Turpināsim meklēt papildu atbalstītājus, jo pašreizējie ir ļoti labi.
Pats neko nesaņemsi?
Līgums vēl nav parakstīts, tas vēl nav zināms. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem: cik daudz testu, kas sedz viesnīcas izdevumus… Algu mēs noteikti dabūsim ar labu sponsoru no Latvijas vai ārzemēm, bet to naudu likšu krājkontā nākamajām sezonām.
Vai viegli Latvijā atrast sponsorus rallijkrosam?
Esmu runājis ar daudziem: angļiem, norvēģiem, zviedriem… Neviens no viņiem neteica, ka tas ir viegli (smejas). Visiem tas ir nenormāli grūts darbs. Viņiem varbūt tas ir mazliet vienkāršāk nekā latviešiem, bet viegli tik un tā nav.
Vai nākamgad visas trases tev būs pazīstamas?
Lielākoties jā. Visvairāk atšķiras tās trases, kas būvētas tieši rallijkrosam, un tās, kas ir paredzētas autošosejai vai F-1 un ir pielāgotas. Ir nepieciešama pieredze grants seguma izmantošanā, un ne visur tāda ir. Tas arī saprotams, jo tādā līmenī rallijkross ir tikai divus gadus. Itālijā, piemēram, šogad bija briesmīga grants seguma daļa. No malas likās, ka būs labi, bet izbraucot… sapratu, ka ir sliktāk nekā Smiltenes trasē, kurā savulaik braucu ar bagiju. Jāmāk adaptēties apstākļiem.
Kā ir ar savaldību trasē?
Kvalifikācijas braucienos var just, ka visi domā par to, kā nokļūt līdz finišam, bet jau hītu braucienos brīžiem liekas, ka visiem širmis pilnībā aizkrīt. Kā filmās, kad Terminators vai Rembo it kā apgriež naģeni otrādi - un viss pēkšņi mainās. Tad sākas zvēru bara cīņas.
Tādos brīžos nav vēlmes mazliet piebremzēt?
Nē. Startā 1,8 sekunžu laikā paātrinoties līdz simtam, tās sajūtas ir neaprakstāmas, un tas aizrauj. Vienīgās bailes ir tas, kas notiks līdz pirmajam pagriezienam.
Vai ir gadījies kādā brīdī trasē, ka visa dzīve pazib gar acīm?
Man patīk rallijkross galvenokārt ar to, ka tas ir drošs salīdzinājumā ar, piemēram, ralliju. Mums ir vēl izturīgāki drošības karkasi. Mēs nevaram ar ātrumu divsimt kilometru stundā ietriekties kokā, kā nesen Japānas ekipāžai gadījās Rallijā Latvija. Vienīgais - var uzmest kūleni. Rallijkrosā, ja nemaldos, rekords ir desmit kūleņu, bet tas notiek ļoti reti.
Kāda bija kritiskākā epizode tavā karjerā?
Tā bija viena no manām pirmajām sezonām autosportā. Brenguļu autotrasē aizvadījām testus ar kroskartiem. Braucu sestajā ātrumā, ap 130 kilometriem stundā. Pēc tramplīna griezu pa labi, bet mašīna aizgāja pa kreisi. Sanāca, ka gandrīz ar pilnu gāzi iebraucu betona sienā, aizmugurējā ass bija salocījusies no inerces. Uz pāris sekundēm atslēdzos. Tas bijis praktiski vienīgais sāpīgais gadījums sportā.
Ar ko tu nodarbojies ārpus autosporta?
Strādāju ģimenes uzņēmumā, kas ražo jumta latas. Visu saražoto produkciju ar kuģiem nosūtām uz Angliju. Tad no turienes vēl šo to aizvedam arī citur. Es studēju uzņēmējdarbības vadību Turībā, esmu otrajā kursā. Un vēl - ļoti daudz strādāju pie fiziskās formas ziemā. Ja esi fiziski spēcīgs, esi arī mentāli noturīgs, kas ir ļoti svarīgi autosportā.
Ko tieši dari?
Strādāju uz izturību. Ļoti labprāt izbraucu ar skrituļslidām, vismaz 16 kilometru. Mums it kā nav jābūt muskuļu kalniem vai superviegliem, taču garākas distances uzlabo koncentrēšanos un sagatavo mentāli. Apmeklēju sporta psihologu, kas palīdz analizēt situācijas.
Varbūt tev vajadzētu izmēģināt 254 kilometru distanci Brazīlijas džungļos?
(Iesmejas) Nē, skriešana gan nav man. Diez vai es tādu distanci varētu noskriet piecās dienās. Krosiņš gan der pirms sacīkstēm: izskrien aplīti vai divus, tad uzreiz esi možāks.
Skriet Dienvidamerikā negribi, bet kā būtu ar braukšanu? Piemēram, Dakaras rallijā...
Lūk, to gan es labprāt izmēģinātu. Tas man ir viens no mazajiem sapņiem, bet noteikti vispirms vajadzētu izbraukt pāris ralliju. Turklāt nevaru aiziet pie komandas un pateikt: ziniet, es gribu braukt. Jāsagaida, kad mani uzaicinās. Bet tas noteikti ir viens no maniem mazajiem mērķiem dzīvē, ko gribētu izmēģināt.