Tā kā šāda ziņa otrdien pienāca tikai no Latvijas Biatlona federācijas (LBF) pārstāvju puses, Diena sazinājās arī ar pašu Latvijas izlases treneri, atvainojiet, nu jau sportistu. «Taisnība, ka plānoju atgriezties. Vēl gan nav skaidrs, vai viss īstenosies. Tālākie notikumi atkarīgi no diviem apstākļiem: cik spēcīgs būšu pats un cik spēcīgi būs pārējie komandas dalībnieki. Vislabākais gan būtu, ja iztiktu bez manis un mūsu jaunie biatlonisti būtu labāki.»
Viņš uzreiz norāda, ka ne par kādu sevis bīdīšanu citiem pa priekšu, balstoties uz seniem panākumiem, nevar būt ne runas. Latvijas komandas mērķis ir nopelnīt ISU Nāciju kausa punktus, lai uz Dienvidkorejas olimpiādi 2018. gadā varētu aizvest vīru komandu. «Teikšu, kā ir, - aizvest veselu komandu uz Dienvidkoreju būs ļoti grūti sasniedzams uzdevums jebkādā sastāvā. Būsim godīgi - tas, vai mums izdosies, lielā mērā ir atkarīgs no Andreja [Rastorgujeva] snieguma. Viņam jādod lielākais pienesums valsts rangam, bet pārējiem jācenšas iespēju robežās palīdzēt.»
Doma par pieredzējušā Briča atgriešanos Latvijas komandas sastāvā radās pavasarī. Kopā ar treneriem un LBF pārstāvjiem nolemts mēģināt atsākt pilnvērtīgus treniņus, un jau no maija Bricis trenējas ar pilnu jaudu kā senākos laikos. «Sapratu, ka nav tik traki. Vēl varu turēt slodzi. Pirms tam, protams, uzturēju sevi sportiskā formā amatieru līmenī. Gan slēpoju, gan vasarās piedalījos sacensībās ar divriteni, bet pavisam kas cits ir gatavoties Pasaules kausa posmiem. Teikšu, kā ir, - nemaz tik viegli neiet.» Jautāts, kā izskatās uz kopējā fona komandā, startēt gatavais treneris atbild izvairīgi. Sak, treniņi ir treniņi, bet sacensības ir kas cits. LBF viceprezidents Gundars Upenieks gan nekautrējās Briča pašreizējo gatavību raksturot kā teicamu, turklāt arī vasaras biatlonā sasniegtie rezultāti liecina, ka no jaunajiem censoņiem Bricis nudien neatpaliek.
Biatlonā svarīga ir ne tikai sportistu fiziskā kondīcija, bet arī inventāra nodrošinājums. Kādreiz Bricim kā sportistam ar panākumiem bija pieejamas labākas kvalitātes slēpes no ražotājiem, bet tagad tā nav. «Viss vecais inventārs ir jau izdāļāts citiem, turklāt tas ir gan fiziski, gan morāli novecojis. Šis jautājums man būs jārisina. Tomēr man saglabājušās labas attiecības ar slēpju ražotājiem. Domāju, ar to problēmām nevajadzētu būt. Bet ar sportisko pusi neiet tik viegli, kā varētu likties. Vienudien viss ir labi, citudien vairs ne tik ļoti. Tas pats ar šaušanu, kam pēdējos gados pievērsts mazāk uzmanības.»
Par kopīgo servisu Latvijas komandai gaidāmajā sezonā pilnīgas skaidrības vēl nav. Kā saka Bricis, plāni bijuši grandiozi, bet ar to īstenošanu nav sekmējies tik labi, kā cerēts. Cilvēki, kuri pagājušajā sezonā gatavoja slēpes Rastorgujevam, šogad atkal ir nolīgti citur. «Andrejam vajadzīgi augstas klases speciālisti, jo, cīnoties par visaugstākajām vietām, katrai niansei ir nozīme. Savukārt pārējiem, kas paliek lejasgalā, tas nespēlē tik lielu lomu.»
Nav gan gluži tā, ka trenēšanas pienākumus Bricis pavisam metis pie malas. Viņš nevēlējās ieslīgt detaļās un stāstīt plašākai publikai, kādi eksperimenti tiek īstenoti ar daļu biatlonistu, taču šogad tiek mēģināts kas jauns, un tajā kā treneris iesaistīts arī Ilmārs. Viņš neslēpj, ka lēmums par atgriešanos sacensību apritē savā ziņā ir arī kā signāls jaunajiem saņemties un pastrādāt kārtīgāk. Tai pašā laikā daži no viņiem vēl aizvien ir junioru vecumā, un ir bažas, ka visu sezonu vienā līmenī viņi varētu neizturēt. «Ja arī neatgriezīšos sacensību apritē, ceru, ka no iesaistīšanās treniņos vismaz būs ticis kāds labums citiem. Pagaidām gan plāns ir tāds, ka jāizpilda kvalifikācija IBU kausa posmā. Domāju, vienā startā to vajadzētu nokārtot. Tad varētu piedalīties pirmajā Pasaules kausa posmā, un tad jau redzētu, kā ies tālāk un vai būs nepieciešama mana palīdzība.»