Tieši to sola Kanādas nākamais valdības vadītājs Dž. Trudo, kurš faktiski ir uzaudzis visas valsts acu priekšā, jo viņa tēvs bija ilggadējais premjers un par mūsdienu Kanādas tēvu uzskatītais Pjērs Trudo. 1972. gadā, noslēdzot vizīti kaimiņzemē, ASV prezidents Ričards Niksons pie vakariņu galda pareģoja, ka tobrīd tikai četrus mēnešus vecais Džastins kādudien būs Kanādas premjers.
Sola tērēt miljardus
Liberālā partija saņēma 39,5% vēlēšanās nobalsojušo atbalstu, bet par līdz šim valdošajiem konservatīvajiem nobalsoja 31,9%. Tas liberāļiem devis 184 mandātus 338 deputātu lielajā Kanādas parlamenta apakšpalātā jeb Pārstāvju palātā un iespēju veidot vairākuma valdību.
Vēl dažas dienas pirms vēlēšanām reti kurš prognozēja, ka Liberālā partija varētu tik ievērojami apsteigt S. Hārpera vadītos konservatīvos, kas pirms balsojuma 43 gadus vecā Dž. Trudo politiskās pieredzes trūkumu uzsvēra kā galveno iemeslu, kāpēc liberāļiem nevarētu uzticēt nākamās valdības grožus.
Augusta sākumā, kad oficiāli sākās priekšvēlēšanu kampaņa, Liberālā partija vēlētāju aptaujās ieņēma tikai trešo vietu, atpaliekot no centriski kreisās Jauno demokrātu partijas un konservatīvajiem. Politikas eksperti prognozēja, ka liberāļi varētu atkārtot 2011. gada vēlēšanu rezultātu, kas bija visu laiku sliktākais partijas 154 gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē.
Vēlēšanu diena nesa pārsteigumu, kas ļāvis Dž. Trudo sekot tēva pēdās. «Ir laiks pārmaiņām, mani draugi, īstām pārmaiņām,» Dž. Trudo teikto pēc sākotnējo vēlēšanu rezultātu uzzināšanas citē laikraksts Toronto Star. «Pozitīva, optimistiski cerīga vīzija par sabiedrības dzīvi nav naivs sapnis. Tā var būt spēcīgs dzinulis pārmaiņām.»
Dž. Trudo, pretēji S. Hārperam, kurš iestājās par sabalansētiem budžeta izdevumiem, solījis, ka viņa valdīšanas laikā vismaz trīs gadus pēc kārtas valsts ikgadējais budžets būs ar 10 miljardu Kanādas dolāru (6,8 miljardi eiro) deficītu, lai valdība varētu ieguldīt infrastruktūras projektos un stimulēt Kanādas stagnējošo ekonomiku.
Viņš arī sola palielināt nodokļus turīgākajiem kanādiešiem, tajā skaitā savai ģimenei, kuru gada ienākumi pārsniedz 250 tūkstošus Kanādas dolāru (170 tūkstoši eiro), lai varētu samazināt nodokļu slogu vidusšķiras ģimenēm.
Gatavs uzņemt bēgļus
Nākot pie varas Dž. Trudo, var ievērojami mainīties Kanādas ārpolitika. Liberālā partija ir paziņojusi, ka Dž. Trudo piekops «ļoti aktīvu diplomātiju», lielāku uzsvaru liekot uz labu attiecību uzturēšanu ar Kanādas sabiedrotajiem, raksta The Globe & Mail. Tas viņu atšķirtu no S. Hārpera, kurš uz starptautiskās politikas skatuves izcēlās ar asiem izteikumiem. Dž. Trudo neatbalsta Kanādas pievienošanos ASV vadītajiem gaisa uzlidojumiem džihādistu grupējuma Islāma valsts (IS) pozīcijām Sīrijā un Irākā. Viņš šo misiju ir salīdzinājis ar Irākas karu, ko amerikāņi sāka 2003. gadā. Toreiz Kanādā pie varas esošās liberāļu valdības lēmums neiesaistīties karadarbībā Irākā joprojām ir ļoti populārs kanādiešu vidū.
Viņš uzskata, ka Kanādas nacionālajās interesēs ir palīdzēt sakaut IS, taču, viņaprāt, tas nav jādara, bombardējot teroristus, bet palīdzot apmācīt vietējos spēkus, kas karo pret IS. Nākamais premjers vēlas, lai Kanāda aktīvāk iesaistītos bēgļu krīzes risināšanā. Liberāļi piedāvājuši nekavējoties apstiprināt vismaz 25 tūkstošu Sīrijas bēgļu uzņemšanu Kanādā līdz šī gada beigām. Viņi šim mērķim ir gatavi iztērēt 130 miljonus Kanādas dolāru (88,6 miljoni eiro), bet vēl tikpat atvēlēt ANO bēgļu palīdzības programmām.
Vienā no pēdējiem priekšvēlēšanu kampaņas pasākumiem pagājušajā nedēļā Dž. Trudo kritizēja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurš «apdraudot» Austrumeiropu un rīkojoties «bezatbildīgi un kaitīgi» Tuvajos Austrumos un «pārmērīgi provokatīvi» Arktikā. «Ja man tuvākajos mēnešos būs iespēja tikties ar Putinu, es viņam to visu pateikšu acīs, jo mums ir jāgarantē, ka Kanāda arī turpmāk stingri iestājas par mieru un taisnīgumu pasaulē,» viņu citē National Post.