Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Melbārde: ne katrs tajā kalnā var uzkāpt

Intervija notiek piektdien, bet jau pirmdien, kad tā būs publicēta, ieplānots kultūras ļaudīm ļoti nozīmīgs pasākums - septiņi starptautisko un Latvijas arhitektu biroju tandēmi prezentēs žūrijai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) metu konkursa darbus.

Jā, noslēdzas starptautiska arhitektu konkursa otrā kārta. Šos piedāvājumus šodien redzēju...

Kādi iespaidi?

Ļoti labi! Mani iepriecināja, ka ļoti daudzos darbos redzēju, ka ir veikts arī pamatīgs izpētes darbs - arhitekti apzinājuši Latvijas kultūrtelpu un priekšlikumos reflektē to, ko novērtējuši kā būtisko. Man kā kultūras ministrei bija interesanti skatīties, kas ir tas, ko viņi ir ieraudzījuši. Protams, tas ir jūgendstils, koka arhitektūra, taču ir iekļauta arī tā kultūras daļa, kas visu laiku atrodas dinamikā, - tradīcijas, laikmetīgā māksla. Tāpēc daudzi no piedāvājumiem ļoti iederētos būt īstenoti Latvijā ar nosaukumu Laikmetīgās mākslas muzejs.

Laikam jau arī pašai ēkai ir jābūt kā laikmetīgās mākslas paraugam, vai ne?

Tam jānāk arī ar savu stāstu, kas kontekstuāls vietai, kur atradīsies. Tieši viena no lietām, ko gribēju nolasīt, ir vēstījums, kuru gribam pateikt, šo ēku būvējot, jo tiešām laikmetīgās mākslas muzejus būvē kā mākslas darbus.

Ir piedzīvoti arī daudzi gadījumi, kad cilvēki to jauno nemaz tik ātri nepieņem. Atcerēsimies kaut vai gadījumu ar Eifeļa torni.

Tas ir normāli. Tā ir laikmetīgās mākslas kultūras iezīme, ka tā bieži vien ienāk ar kaut ko kontroversiālu, mēģina sabiedrībā raisīt debates, diskusijas, savā ziņā radina mūs pie viedokļu plurālisma un vispār pie pasaules daudzveidības, kas īpaši raksturīga XXI gadsimtam. Pasaule vairs nav tik vienkārša un plakana kā vēl pirms gadsimta. Šodien vai ik dienas saskaramies ar milzīgu - arī viedokļu - daudzveidību. Savā ziņā šis process mūs māca pieņemt, ka var būt arī ļoti dažāds pasaules skatījums. Droši vien mēs nekad vairs nedzīvosim pasaulē, kurā visi domā vienādi, un, paldies Dievam, ka tas tā.

Daudzi to nespēj pieņemt. Ik pa laikam dzirdam sašutuma pilnus izsaucienus: «Kā tā var atļauties domāt!»

Mums visiem ir jāmācās ar to sadzīvot, to pieņemt. Un tā ir viena no lietām, ko dod izglītība. Ja dzīve māca, tas prasa stipri ilgāku laiku, un droši vien ne katrs ir gatavs mainīties.

Mums ir pieejama pietiekami laba izglītība, lai uz to paļautos šajā kontekstā?

Man liekas, ka ir ļoti labas izglītības idejas, metodikas, ir daudzas skolas, kas nāk ar interesantu pieredzi. Mūsu izglītības galvenā problēma ir tā, ka skolotāji bieži vien ir noguruši no tām pārmaiņām, kas nemitīgi notiek viņiem apkārt. Pieļauju, ka daudziem no viņiem vārds «inovācijas» un «jauninājumi» jau izraisa zināmu pretestību. Tajā pašā laikā gribu teikt, ka ir ļoti daudzi progresīvi skolotāji, kas grib pozitīvās pārmaiņas un paši savā praksē tās ievieš. Man draugos ir daudz šādu skolotāju, un, kad ar viņiem esmu kopā, klausos viņos, ticu, ka Latvijā daudz kas var mainīties. Un, kas ir interesanti, - man liekas, ka skolotāji daudz kam ir gatavāki, mainīties spējīgāki, nekā reformas spēj tam tikt līdzi.

Uz tā fona - kā jūtas kultūras ļaudis?

Ļoti dažādi. Dažkārt ļoti nenovērtēti...

Publiskās atzinības vai samaksas ziņā?

Abējādi. Ir situācijas, kad es jūtu, ka sabiedrība un lēmumu pieņēmēji nejūt lielo darbu, kas ir aiz spožajiem kultūras sasniegumiem, - daudziem liekas, ka viss rodas gluži vai uz burvja mājienu. Droši vien ne visi saprot, ka, lai nokļūtu līdz šīm lielajām kultūras virsotnēm, ar kurām mēs pēc tam visi lepojamies, ārkārtīgi liels darbs atsevišķās nozarēs jāiegulda jau no agras bērnības. Tas prasa arī zināmus ieguldījumus un atteikšanos no daudz kā visu dzīvi. Ne katrs tajā kalnā var uzkāpt. Es jau arī pati kā praktiķe bieži vien esmu saskārusies ar to, ka, ja, piemēram, organizē kādus pasākumus, rodas jautājumi, kāpēc viens vai otrs mākslinieks iedomājas, ka viņam vajadzētu saņemt samaksu par savu darbu. Bet tā taču ir viņa dzīve, viņš no tā pārtiek, viņš tāpēc ir mācījies, lai par savu labi padarīto darbu saņemtu arī cilvēka cienīgu atalgojumu. It sevišķi, ja viņš ir izcils mākslinieks. Bieži vien ir priekšstats, ka būt māksliniekam taču ir goda lieta. Ir tāds izpratnes trūkums...

Arī svētkus plānojot, mums tradicionāli lielākā rūpe ir pierādīt, ka tos nevar sarīkot bez līdzekļiem. To saprot tie, kas paši organizējuši. Īpaši, ja tie ir lieli svētki, jāsaskaras ar pakalpojumu tirgus diktētajām prasībām - apskaņošana, gaismas, ekrāni, apsardze utt. maksā tik, cik maksā. Vislielākās izmaksu pozīcijas parasti ir nevis par kultūras radošo ieguldījumu, bet gan par pakalpojumu sniegšanu, lai nodrošinātu sabiedrībai šī pakalpojuma komfortu - lai visi visu labi dzird un redz, lai ir smuki, droši, ērti. Ir nācies piedzīvot, ka brīdī, kad cipari sanāk kopā uz papīra un radošā puse ierauga, cik par savu darbu saņem gaismotāji vai skaņotāji un cik - paši izpildītāji, atklājas nežēlīga atšķirība proporcijā. Ir arī tā dīvainā sabiedrības attieksme - ir pats par sevi saprotams, ka juristam, kas gatavo līgumu, maksājam, cik prasa, bet, teiksim, komponistam, kurš rada jaundarbu, tai tā kā vajadzētu būt goda lietai.

Bet varbūt ir arī tā, ka mēs - kultūras nozare - dažkārt nemākam sevi pietiekami labi pasniegt, parādīt tieši to ieguldīto darbu.

Savulaik tika runāts, ka kultūrai jāspēj parādīt, cik tā ekonomiski izdevīga, kādu naudu tā tiešā vai sekundārā veidā ienes valsts budžetā. Tīri racionāla pieeja. Kā tādu vērtējat?

Esmu par to, ka visām lietām, kas saistītas ar kultūras lomu un misiju, ir jābūt harmonijā. Tiklīdz mēs vienu vai otru kultūras aspektu atstājam novārtā, tā tas uzreiz nāk atpakaļ kā bumerangs. Kultūras politikas diskusijās globālajā, pasaules līmenī nemitīgi notiek pētnieciskā, analītiskā polemika, kāda tad ir kultūras vadošā loma, uz ko vajadzētu likt akcentus. Instrumentālā pieeja ir - un tas nāk arī komplektā ar Eiropas Savienības uzstādījumiem par gudro izaugsmi -, ka kultūra lielā mērā tiek skatīta kā attīstības potenciāls un resurss. Man liekas, ka tas, ko nedrīkstam visā šajā ceļā pazaudēt, ir kultūras ieguldījums cilvēka dzīves kvalitātes nodrošināšanā vispār, kultūras sociālā loma, tās spēja cilvēkus savest kopā, palīdzēt cilvēkiem savā starpā sazināties, citam citu iepazīt, savstarpēji bagātināties, jo mēs jau dzīvojam individualizācijas laikmetā, kopienas nedaudz tā kā pašķīst. Ir atsevišķas valstis, piemēram, Somija, kas tagad gatavojas savas valsts simtgadei, viņi to tieši simtgades kontekstā ir izvirzījuši kā tādu nopietnu izaicinājumu, kā vispār šo kopienu sajūtu saglabāt savā valstī. Ko nozīmē būt kopā kā nācijai, kā kopienai, kur cits citu atbalsta, cits citu izjūt. Kultūrai šajā ziņā nešaubīgi ir jauda veidot kopienu. Jo, ja mēs paskatāmies, kā vispār Latvijas valsts ir veidojusies, kā veidojusies tauta un nācija, kultūra ir tās galvenais saistelements.

Ar šo pienākam pavisam tuvu politikai. Tur savukārt ir ļoti pretrunīgs skatījums uz to, kādai jābūt kultūrai, kādai jābūt valsts identitātei. Pavisam primitīvs piemērs: ja jūsu vietā būtu kāds Saskaņas pārstāvis, kultūrpolitikas prioritātes būtu pilnīgi citas. Kā ministram iespējams sabalansēt kultūras un politikas pārstāvja skatījumu?

Tas vispār ir tādas gudras kultūrpolitikas plānošanas un veidošanas jautājums. Ja politikas plānošanu balstām uz sabiedrības līdzdalību, nevis šauras grupas interešu definēšanu, šī politika tomēr izveidojas harmoniska un sabalansēta. Man liekas, ka Latvija ir labs piemērs, kā kultūrpolitika ir tapusi, - jau sākot no deviņdesmitajiem gadiem, mums vienmēr tieši kultūras nozare bijusi tā, kur ļoti labi nostādīti pārvaldības jautājumi tieši sabiedrības līdzdalības kontekstā. Jebkurš dokuments tapis, iesaistot sabiedrības grupas, panākot to, ka ir plašas diskusijas. Politikas dokumenti, man liekas, vispār ir instrumenti sabiedrības iesaistei, viedokļu tuvināšanai, nonākot pie kaut kāda kopējā skatījuma. Vienmēr, protams, būs diskusijas par nacionālo identitāti, kas patiesībā ir ne tikai kultūras jautājums, - tas ir plašāks valsts attīstības jautājums par atvērtās identitātes izpratni dažādās sabiedrībās. Ko katrs ar to saprot, un ko katrs gatavs pieņemt.

Un vai vispār gatavs pieņemt atvērto identitāti? Varbūt drīzāk gatavs noslēgties, pasargājot kaut ko tikai savu?

Tas ir personīgās izvēles jautājums. To politika nevar noregulēt.

Politiķi ir tie, kas realizē noteiktas sabiedrības vēlmes.

Mēs faktiski dzīvojam brīvā sabiedrībā, kur katrs cilvēks var izvēlēties savu identitāšu komplektu. Tas, kas, protams, ir ļoti svarīgi no valsts skatpunkta, ka šajā identitāšu komplektā parādās valstiskā identitāte, piederības sajūta Latvijai. Un šeit vairāk vai mazāk visiem politiskajiem spēkiem vajadzētu darboties Satversmes ietvaros. Jo Satversme ir tas dokuments, kas lielā mērā pasaka, kāda veida Latviju veidojam. Kaut gan jāatzīst, ka, protams, joprojām vairāki Satversmes termini, kas attiecas uz identitāti, nāciju, visu laiku atrodas dzīvā diskusijā.

Ja aizskārāt valsts identitāti, pievērsīsimies valsts simtgadei. Vai ir sajūta, ka, to svinot, vairākums būs priecīgi, ka tieši tā bija jāsvin, nevis atkal dominēs pārmetumi par lieki notērētu naudu?

Ja mēs paskatāmies Latvijas vēsturē, kā esam svinējuši svētkus, man šķiet, ka mēs mākam svinēt. Lai gan pirms tam vienmēr sakām, ka viss ir slikti, esam ārkārtīgi prasīgi un, kad organizatori nāk ar kādu piedāvājumu, neatceros gadījumu, kad visi būtu teikuši: vai, cik tas būs labi! Mūsu sabiedrība kopumā ir ļoti kritiska, vienmēr jebkura pasākuma rīkošana saistīta ar zināmu skepsi. Tas pat ir normāli, tas jāpieņem. Taču kopumā svētki izdodas. Es teiktu, ka esam tauta, kas māk svinēt svētkus. Domāju, ka liela loma šajā ziņā ir Dziesmu un deju svētku tradīcijai, kas ir ļoti lieli nacionālie svētki ar plašu cilvēku iesaisti.

Simtgade varbūt vairāk atšķiras ar to, ka nāk klāt mērķi, kas saistīti ar valstiskumu, publiskās vēstures jautājumiem, arī ar jautājumiem par to, kādu nākotnes Latviju veidojam. Latvijas valsts simtgades svētki būs izdevušies visiem, kas paši būs piedalījušies šo svētku svinēšanā.

Izšķiroša ir līdzdalība?

Jā, jau no paša sākuma esam definējuši, ka šiem svētkiem ļoti būtisks ir līdzdalības faktors. Mēs gribam dot iespēju katram piedalīties gan svētku veidošanā, gan svinēšanā. Taču vienmēr pastāv katra cilvēka personīgā izvēle iesaistīties - un kādā pakāpē - vai ne. Šie ir svētki, kuros patiešām ir ļoti svarīgi, lai cilvēki arī atbild uz jautājumu: ko es esmu gatavs darīt, sagaidot Latvijas valsts simtgadi. Man liekas, ka prieks par svētkiem radīsies no tā, ka es esmu kaut ko padarījis, ka redzu savam darbam vai ieguldījumam rezultātu. Šeit ir svarīgi panākt darīšanas, dāvināšanas prieku, ne tik vien kā sagaidīt salūtu un kopīgi apspriest, vai tas patika vai ne. Mēs, protams, veidojam ļoti plašu un ambiciozu programmu. Tieši šajā brīdī mēs liekam kopā pasākumu plānu trim gadiem.

Tas ir?

2017., 2018. un 2019. gadam. Mums ir definētas piecas tēmas, ap tām veidojas konkrēti pasākumi, top reģionālā un starptautiskā programma. Iesaistās arī diaspora, meklējam ceļu, kā labāk iesaistīt mazākumtautības.

Cik atsaucīgi ir ārzemēs dzīvojošie latvieši?

Ļoti atvērti. Visi lielie latviešu centri jau ir definējuši savas idejas, savas dāvanas Latvijai, savus pasākumus. Redzam, ka mums izdosies iekustināt sajūtu par globālo latvietību - apjaust XXI gadsimta fenomenu, ka latvietība nav ģeogrāfiski koncentrēta, tā ir atrodama dažādās pasaules vietās. Viens no simtgades uzdevumiem ir arī meklēt šos Latvijas, latviešu nospiedumus pasaulē.

Uz Latvijas valsts simtgadi raugāmies kā uz procesu, kuram ir jābūt ar ilgtermiņa efektu. Viens no tiem virzieniem, par ko runājam, ir dāvanas Latvijai, kas ir gan infrastruktūras objekti, gan arī jaunas tradīcijas. Viens no piemēriem ir šajā gadā aizsāktie Baltā galdauta svētki, ko bijām iecerējuši kā pilotprojektu, bet kas uzreiz ļoti plaši izvērsās visā Latvijā. Ar to vērsām cilvēku uzmanību uz to, kas ir 4. maijs. Aptaujas pirms tam diezgan skaidri parādīja, ka liela daļa cilvēku Latvijā nezina, kāpēc šo dienu atzīmējam, kāpēc tā ir brīvdiena. Ar vienkāršu, emocionālu stāstu stāstīšanu, aicinājumu uz sociālu praksi, kas visiem saprotama, izdevās visai būtiski mainīt izpratni par šo vēsturisko notikumu. Tas ir viens piemērs, ka mums ir svarīgi ar valsts simtgades svinībām iedarboties arī uz vērtībām - stiprināt nacionālās, valstiskās jeb valstiskuma vērtības.

Ļoti svarīgi, ka pēc svētkiem paliek arī infrastruktūras objekti kā atgādinājums jeb vēstījums par šo laiku. Tāpēc man liekas ļoti svarīgi, ka tiek sakārtotas simboliskās vietas, piemēram, Rīgas pils, Mežaparka estrāde. Mēs veidojam arī jaunus objektus - tikko kā esam atvēruši Nacionālo bibliotēku, šajā laikā liksim pamatakmeni Laikmetīgās mākslas muzejam. Ļoti ceru, ka izdosies iekustināt arī nacionālās koncertzāles būvniecību. Mums veidojas reģionālo koncertzāļu tīkls kā paliekoša vērtība, arī kā vieta, kur kvalitatīvi svinēt svētkus.

Vēl ir procesuālas lietas, kuras gribam iekustināt. Viena no tādām ir publiskā vēsture - cik daudz mēs katrs zinām par Latviju, cik brīvi spējam stāstīt Latvijas stāstu, kādus akcentus saliekam. Simtgade ir tas brīdis, kad mums ir plašāk sabiedrībā nepieciešama saruna par vēsturi. Turklāt dažādos veidos - vajag gan zinātniskos, akadēmiskos formātus, gan arī radošos. Man liekas, arī māksla ir labs veids, kā cilvēkus uzrunāt, jo dažkārt emocionāli spēcīga filma vai grāmata spēj daudz izdarīt vēstures izpratnes labā. Ļoti liela loma neapšaubāmi ir arī skolām, muzejiem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Dace Melbārde

Latvijas Republikas kultūras ministre Valda Dombrovska, Laimdotas Straujumas un Māra Kučinska vadītajā valdībā
Ieguvusi vēstures zinātņu bakalaura grādu, mākslas maģistra grādu kultūras teorijas, administrācijas un vēstures specialitātē, kā arī sociālo zinātņu maģistra grādu ar specializāciju sabiedrības vadībā
Bijusi Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre, Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes locekle, Britu padomes pārstāvniecības vadītāja Latvijā, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?