gadu sākuma Dienās liecina, ka cilvēku medībām līdzīgās kaislības Rīgā nav tikai Ušakova valdīšanas izpausme, tās sākušās daudz senāk. «Diez vai izdotos sastapt cilvēku, kuram kaut reizi mūžā nebūtu nācies braukt par zaķi,» tā 1993. gada 17. jūnija Dienas rakstu Lūdzu, uzrādiet biļetītes! sāk Līga Krapāne, konstatēdama, ka biļešu kontrolierī, tāpat kā autoinspektorā, vairākums cilvēku saskata ienaidnieku. Tikai vieni to piecieš, otri katrā sastapšanās reizē neiztiek bez nepieklājīgām piezīmēm, bet trešie reizumis laiž darbā dūres vai pat speciālos aizsardzības līdzekļus. «Atšķirībā no agrākajiem gadiem, kad kontrolieri vienkārši tika apvainoti, izpļaukāti, tagad darbā tiek laisti (un diezgan bieži) arī gāzes baloniņi,» 1993. gada 29. aprīļa laikrakstā Satiksmes Darbinieks rakstīto Dienai apstiprināja TTP Biļešu kontroles dienesta priekšnieka vietniece Alda Teivane. Trīsdesmit gadu stāžs kontroles dienestā, aizsācies vēl tajos laikos, kad, kāpjot transportā, bija jāsagatavo kapeiciņas, ko iemest biļešu automātā, A. Teivanei dod iespēju salīdzināt un novērtēt to laiku kontrolierus un šos.
«Sevišķu mīlestību pret šo dienestu pilsoņi nav izjutuši nekad, kaut arī pietāte senāk bijusi lielāka,» Dienas korespondentei stāstīja A. Teivane. «Toties soda nauda un biļešu cenas pirms 30 gadiem bija niecīgas salīdzinājumā ar šo laiku. Arī zaķu toreiz bijis daudz mazāk. Līdz ar pēdējo pilsētas transporta biļešu cenu pieaugumu TTP sākusi ciest katastrofālus zaudējumus, jo bezbiļetnieku skaits audzis augumā. Turklāt veikli darboņi ķērušies pie viltotu mēnešbiļešu izgatavošanas, kuras nopērkot apkrāptais cilvēks pat nenojauš, ka īstenībā kļuvis par zaķi.»
Aprakstītā situācija pamudinājusi Rīgas pašvaldību ierosināt maksimālu biļešu kontrolieru skaita palielināšanu, lai varētu sākt īstas zaķu medības. Pirmie šim nežēlīgajam darbam tika rekrutēti augstskolu studenti. Sākumā darba devēji ar studentiem bijuši diezgan apmierināti, taču galu galā konstatējuši, ka atdeve ir niecīga, «kaut arī, gods kam gods, studenti bija ļoti pieklājīgi kontrolieri». Nākamais kontrolieru rekrutēšanas vilnis aizsākās līdz ar daudzo rūpniecības uzņēmumu štatu samazināšanu, kad strādniekiem nācās doties piespiedu atvaļinājumos. Diemžēl vairākums pieņemto cienījuši dzeršanu darba laikā, arī viņu kultūras līmenis bijis diezgan zems, tāpēc, kā pieņemti šajā darbā, tā arī tika laisti vaļā, jo nāca sūdzība pēc sūdzības. Šajā periodā radās arī fiktīvie kontrolieri, līdz ar to īstā kontroliera prestižs vēl vairāk kritās, jo fiktīvie ar varu izvilka cilvēkus no transporta, iepūta acīs gāzi, apzaga.
1993. gada februārī tika sākti regulāri biļešu kontroles reidi, kuriem līdzīgi notiek arī šodien, jo braukšana kļuvusi vēl dārgāka. Šajos reidos 1993. gadā kontrolieriem talkā nāca zemessargi un municipālās policijas pārstāvji. Katru dienu reidos izbrauca divi mikroautobusi (ap 10 cilvēku). «Arī pasažieri jau labu laiku pamanījuši šādas akcijas, it īpaši pie tiltiem, tās bieži vien tiek dēvētas par cilvēka cieņu pazemojošām: «Aptur trolejbusu un iebrūk kontrolēt. Tā kā tādus noziedzniekus…»» A. Teivane Dienai atklāja, ka šāds nepatīkams kontroles veids tomēr esot visefektīvākais, jo bezbiļetnieku skaits krasi sarucis. «Arī TTP materiālā situācija uzlabojusies, jo šādos reidos, kad zaķim nav kur sprukt, izdodas iekasēt krietni lielas naudas summas.» Piemēram, reidā piecās stundās iekasēti 10 400 Latvijas rubļu. Labākie štata kontrolieri, kas mēnesī no zaķiem iekasējuši LVR 25 000, nopelnot LVR 20 000 (tātad 200 latu). Diena noskaidroja arī to, ka caurmērā vienā vagonā braucot trīs līdz seši bezbiļetnieki un visvairāk zaķu varot sastapt K. Barona ielas tramvaju maršrutos. Es tam varu tikai piekrist, jo arī mans spilgtākais zaķa piedzīvojums notika tur vēl padomju laikos.