Mēs visi vēlamies dzīvot labklājībā, ne tikai valstiskā mērogā, bet arī katrs individuāli. Labklājības līmeni atspoguļo dažādi tautsaimniecības raksturlielumi. No tā izriet, ka valsts amatpersonām būtu jāuzņemas atbildība par to, ko atspoguļo šie ekonomikas rādītāji. Starp citu, šāda prakse pieņemta virknē attīstīto valstu. Ja amatpersonu atbildību reducē uz iekšzemes kopproduktu (IKP) un labklājības līmeni iedzīvotāju makos, būtu viegli izmērīt to, cik prasmīgi amatpersonas veic pienākumus, kādiem sabiedrība tās ir pilnvarojusi.
Vienlīdz būtiska ir arī atbildības izsvēršana. Latvijas pazīme ir tā, ka mēs ļoti daudz runājam par atbildību, bet maz runājam par pilnvarām un to pielietošanu. Taču atbildība ir pilnvaru «medaļas» otra puse. Proti, ja politiķi un amatpersonas pieņemtu lēmumus un realizētu sev uzticētās pilnvaras, balstoties uz to, kādu iespaidu tas atstās uz sabiedrības labklājību, tajā skaitā ekonomikas attīstību un iedzīvotāju ienākumiem, lēmumi, manuprāt, būtu citādāki. Ministru prezidenta pienākums ir skaidri noteikt valdības mērķi, nosakot vispārīgu darba prioritāti - sabiedrības un katra indivīda labklājība, ko atspoguļo IKP uz vienu iedzīvotāju.
Latvijā ierasts krīzes situācijās pieprasīt ministra demisiju vai izdarīt spiedienu, lai amatpersona pati atkāpjas no amata. Es uzskatu - šādos gadījumos amatpersonai jāpaliek savā amatā, jāturpina pildīt pienākumu un jānovērš problēma, kā arī jādara viss iespējamais, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos.
Demisija kā risinājums piemērojama gadījumos, ja tiesa pierāda amatpersonas vainu kādā nodarījumā, nevis situācijās, kad kāds indivīds vai sabiedrības grupa uzskata, ka amatpersona veikusi pārkāpumu. Demisijai jāseko arī gadījumos, kad attiecīgās amatpersonas darbība vai tieši pretēji bezdarbība, kas mūsu politiskajā vidē ir biežāk sastopama, bremzē iedzīvotāju labklājību!
Politiķiem un amatpersonām lēmumi būtu jāpieņem, balstoties uz to, kā tie ietekmēs iedzīvotāju labklājību. Šobrīd nav saprotams, kādi ir kritēriji, uz kuriem balstās lielākā daļa amatpersonu un politiķu lēmumi. Ir pieņemts Nacionālās attīstības plāns (NAP), stratēģija Latvija 2030, bet neviens neuzņemas atbildību par šajās stratēģijās ietverto ekonomisko indikatoru pildīšanu. NAP patiesībā ir plāns, kā apgūt ES fondus, nevis piedāvājums, kā veicināt nacionālo attīstību. Politiskajai elitei ir skaidrs, ka nedz NAP, nedz Latvija 2030 ierakstītie ekonomiskie indikatori un mērķi neīstenojās, taču šis jautājums nenonāk politiskajā dienaskārtībā.
* Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Padomes priekšsēdētājs